16. marts

Kā katru gadu Nacionālās apvienības Jūrmalas nodaļa 16. martā organizēja piemiņas pasākumu Jaundubultu kapos pie pieminekļa Nacionālajiem karavīriem – jūrmalniekiem. Arī man, Andrim Čudam, bija gods teikt pāris vārdus klātesošiem. Cieņa, dzīvība kā brīvības cena, mūsu tautas liktenis – tie ir vārdi, kas pārņem, stāvot klātesošo priekšā zem Latvijas karoga. Prieks bija atnākušo vidū redzēt vēl dzīvos leģionārus-jūrmalniekus, kā arī jauniešus un Jūrmalas domes deputātus.

Klusuma brīdis Jaundubultu kapos

Paliekot neitrālam netaisnīgā situācijā, mēs automātiski atbalstam agresoru. Protams, taisnība jau sen vairs nav viennozīmīga, katram tā ir sava un saucama par viedokli. Viedokli, ko veido mūsu ģimene, skola, pieredze un vide, kurā mēs atrodamies. Nacionālo karavīru piemiņas diena reti kuru atstāj vienaldzīgu, bet lielākā daļa labāk paliek neitrāla un vienkārši paklusē, uzskatot tās par politiskām spēlītēm un lieku saspīlēšanas radīšanu mūsu sabiedrībā. Katru gadu, lasot attaisnošanos vai pārmetumus no diviem pretpoliem, mani pārņem skumjas, jo brīvam cilvēkam savā valstī neviens nevar aizliegt vai norādīt, kas ir labs vai slikts. To viņš izlemj pats un apzinās savu darbību sekas. Esmu latvietis un nekas cits nevaru būt, tāpēc manas tautas liktenis ir arī mans liktenis. Cilvēkus, arī personīgi pazīstamus, kas ir cīnījušies pret boļševikiem, es nevaru necienīt un nevaru ignorēt viņu piemiņu, lai cik pretrunīgi tā netiktu vērtēta.

Andris Čuda

Visapkārt regulāri tiek skandēts, ka mums ir jābūt pret provokācijām, pret rīcību, kas var izsaukt negatīvu atbalsi kaimiņvalstīs, pret to un pret šo. Būt “pret” ir ērta pozīcija, vienmēr ir ērti iestāties pret, ja pastāv kaut mazākais risks tikt vainotam kādās nebūšanās. Vieglāk ir izlikties neredzam un nedzirdam, teikt, ka tā nav mana kompetence vai kāda klāt neesoša presona par to ir atbildīga. Teikt to, kas ir pareizi, nevis to, ko pats domā. Gluži tāpat arī pašvaldības, lai nekaitinātu ministrus un presi, izvēlas klusēt, nedzirdēt, neredzēt un nepieminēt, jo pašvaldībai taču jāgādā par saimnieciskiem jautājumiem, ne strīdīgi vērtētām atceres dienām.

Jaunsargi

Es ļoti augstu vērtēju tos Jūrmalas domes deputātus, kuri nebijās no iespējamajiem apvainojumiem un bija kopā ar mums šajā atceres brīdī, un uzskatu, ka tajās nedaudzajās reizēs, kad mums ir jāatdod šis mazumiņš sava laika un drosmes, lai godinātu aizgājušos, pašvaldības pārstāvji nevar stāvēt nomaļus. Arī pašvaldību pārstāvjiem neatkarīgi no viņu partiju nokrāsas ir jāgodina tie, pateicoties kuru drosmei un cīņassparam mums ir mūsu valsts, kurā dzīvot un veidot visas šīs daudzkrāsainās partijas.  Mums nevajag bīties vai kautrēties no savas vēstures, mēs esam tie, kas mēs esam, un bailes, ka ar savu lepnumu varam kādu aizvainot, jau sen ir jāmet pie malas.

Katrs jūrmalnieks ir braucis cauri Torņkalna stacijai Rīgā, pats bieži tur esmu gaidījis vilcienu, un ziniet, tas lopu vagons katru reizi uzdzen šausmas, pat šodien, kad visa šī publiskā politiskā polemika ir tikai balsu makšķerēšana mūsu sašķeltajā sabiedrībā. Tas ir nepiedodama un neaizmirstama nozieguma baiss liecinieks. Tumsa no vagona vienmēr liekas bieza un iemieso sevī visu slikto, ko cilvēks spēj ar saviem darbiem izdarīt. Un tieši boļševiki bija tie, kas bez apsūdzības un tiesas šajos vagonos deportēja uz soda un darba nometnēm ap 320 000 Latvijas iedzīvotāju, kuru vienīgā vaina bija darba tikums. Viņus mēs pieminēsim jau 25. martā.

Tāpēc vēlreiz aicinu, nekaunāmies no tā, kas mēs esam, un lai nelabvēļi runā ko runādami, mēs zinām savu vēsturi un cienā  m to!

Andris Čuda

Atbildēt