Alvils Brants. Mellužnieks dažu desmitdaļu attālumā no pasaules globusa

2016. gada pasaules vicečempions parabobslejā Alvils Brants pērn tika atzīts par Jūrmalas gada sportistu paralimpiskajos sporta veidos. Šajā sezonā pie pasaules čempionāta medaļas gan neizdevās tikt, toties Pasaules kausa izcīņā sešu posmu kopvērtējumā tika izcīnīta otrā vieta. Alvils ir starp pasaules labākajiem parabobsleja pilotiem un viņa mērķis paliek nemainīgs – 2022. gada paralimpiskajās spēles Pekinā cīnīties par medaļu. Tieši tur šis sporta veids piedzīvos olimpisko debiju.


Parabobslejs ir salīdzinoši jauns sporta veids, kura pirmsākumi datēti tikai ap 2012. gadu. Sacensības notiek parastajā bobsleja trasē no vīriešu starta ar monobobiem, kam ir augstāki borti, kuri sportistus vairāk sargā kritienos. Pirms starta braucējs no ratiņiem pārsēžas bobsleja kamanās, kurās ķermenis tiek fiksēts ar speciālām saitēm. Kamanu vadības sistēma ir tāda, ka pilots vienlaikus var būt arī bremzētājs. Tiesnesis kamanas novieto trasē un pēc signāla bobu vienkārši palaiž vaļā. Kamanas slīd līdz starta līnijai, pēc kuras šķērsošanas ieslēdzas hronometrs.

Alvila dzīve smagu un negaidītu kūleni apmeta tieši pirms desmit gadiem. 2007. gadā februārī slēpojis Jēkaba gravā, jau taisījies braukt mājās, kad piekritis vēl nošļūkt ar gumijas kameru. Tā kļuvusi nevadāma un ielidojusi sniega kupenā, kurā apsnidzis un apslēpts bija sniega lielgabals. Lauzts elkonis, ar ribām caurdurtas plaušas un traumēti mugurkaula skriemeļi. Kopš tās dienas kājas lejpus jostasvietas kļuvušas nejūtīgas un dzīve jāpavada invalīdu ratos.

Kopš bērnības Alvils bijis sportisks puika. Trenējās basketbolā Rīgas 2. BJSS pie trenera Imanta Pļaviņa, spēlēja vienā komandā ar tādiem vēlākiem meistariem kā Kārli Muižnieku un Raimondu Miglinieku. Vairāki plaušu karsoņi basketbolam pārvilka svītru, taču jaunietis nepadevās. Sekoja vairāki gadi airēšanā tepat Jūrmalā. Vispirms “Dinamo” biedrībā pie trenera Lūša, tad “Daugavas” treniņgupā Lielupē pie trenera Cakula. 1982. gadā tika izcīnīts Latvijas čempiona tituls akadēmiskajā airēšanā astoņniekā. Toreiz uz starta bijušas sešas laivas. Šodienas apstākļiem – ļoti daudz.

Šajā sezonā Brants bija starp Pasaules kausa favorītiem un attiecīgs bija sezonas sākums. Pirmajos divos posmos Pārksitijā (ASV) trešā un otrā vieta, janvāra vidū Lillehammerē (Norvēģija) – otrā un pirmā. Tobrīd šķita, ka ar Alvilu būs iespēja runāt gan kā ar Pasaules kausa ieguvēju, gan, iespējams, pasaules čempionāta medaļnieku. Taču janvāra beigās neizdevās pēdējais posms Oberhofā (10. un 11. vieta, Pasaules kausa kopvērtējumā par divu punktu tiesu – 592 pret 594 – pārāks bija kanādietis Lonijs Bizonete), ne februāra sākumā sekojušais pasaules čempionāts Sanktmoricas trasē (Šveicē), kur tika izcīnīta astotā vieta.

Ar Alvilu tikos diennakti pēc viņa nogurdinošas atgriešanās pie auto stūres no Sanktmoricas un pirmais jautājums nāca pats no sevis – kas notika?
– Kopumā sezona bija laba. Pērn Pasaules kausa izcīņā biju ceturtais, tagad otrais. It kā ir labi. Sāpīgi ir tas, ka līdz uzvarai pietrūka tikai 0,6 sekundes. Četros no sešiem mačiem biju uz pjedestāla un tad nāca Oberhofa… Ja godīgi, man vēl nav atbilde arī pašam sev, kādēļ tā notika. Varbūt nebija veiksmīga boba izloze, bet droši vien vaina jāmeklē pašam sevī. Rudenī Oberhofā biju testa braucienos, tā šķita parocīga un tomēr neizdevās. Visi gaidīja zeltu un tas it kā šķita pašsaprotami. Palikšu pie tā paša, ka kopumā sezona bija laba. Es to daru prieka pēc un labā ziņa, ka man nevienam nav jāatskaitās. Olimpiskajai vienībai vai sponsoriem, jo man tādu nemaz nav.

– Kāds no taviem paziņām sociālajos tīklos par jums visiem raksta vienā vārdā – čempioni!

– Jā, tā katram ir sava mazā uzvara pār sevi. Tikt ar sevi galā un iesaistīties šādā riska bagātā pasākumā jau ir sasniegums. Ja paskatāmies pirmo sešnieku Pasaules kausa izcīņā, tad viņi sportam var veltīt visu savu laiku. Labi nodrošināti no valsts vai apdrošinātāju puses. Dažādi vīri, arī afgāņu kara veterāni. Tikai jāizdomā, ko grib darīt – doties uz kādām salām nirt, lēkt ar izpletni vai braukt bobslejā. Man ikdienā ir darba lietas, ģimene. Varbūt visa kā bija par daudz un pilnībā nesanāca atslēgties. Es tomēr cerēju, ka uz pasaules čempionātu Sanktmoricā savākšos. Otro gadu pēc kārtas dabūju pirmo numuru. Ar katru minūti paliek siltāks, parādās saulīte un katrs nākamais rezultāts ir labāks. Tas bija veiksmes faktors. Tie divi Sanktmoricas braucieni pēc kvalitātes bija trijnieka vērti, bet redzot, ka apstākļu dēļ esi tikai septītais, garastāvoklis bija sabojāts. Nesanāca. Toties neviltots prieks, ka pasaules čempionātā pirmās divas vietas izcīnīja latvieši Artūrs Klots un Lauris Zutis. Vēl nesen viņi nemaz nebrauca, taču atgriezās un uzvarēja.

– Pirms sacensībām bobi tiek izlozēti, taču – vai tie un apstākļi ir vienādi?

– Te nāk prātā viena autoriepu reklāma, kurā tika teikts – visas ir apaļas un melnas. Kā tās atšķiras, mēs katrs labi zinām. Principā ir vienādi, bet ir nianses. Viens iet, otrs neiet. Tāpat kā ar īstajiem bobiem. Monobobi ir bijuši bobsleja skolās, iesācēji ir dauzījuši. Kāds vairāk, kāds mazāk. Bet šoreiz es uz to negribu novelt. Ja runa būtu par simtdaļām, tad varbūt. Šoreiz iet runa par astoto vietu un vaina jāmeklē pašam.

– Vai nonākšana paralimpiskajā saimē neieviesīs kādas korekcijas?

– Noteikti nonāksim līdz tam, ka būs savi bobi, slieces, treneri. Tagad ir divi starptautiskās bobsleja federācijas algoti treneri, kuriem visiem vajadzētu stāstīt apmēram vienu to pašu. Vai tā notiek, varam tikai minēt. Mums ar savu padomu ļoti daudz palīdz Latvijas bobsleja izlases vīri. Parabobslejā tā saujiņa, kādi seši līdz astoņi sportisti, kas aizsākām šo sporta veidu, esam ļoti draudzīgi. Redzēsim, kas notiks, kad parādīsies sponsori, lielākas ambīcijas un uz kārts būs olimpiskās spēles. Diez vai visi tik draudzīgi paliks, turklāt interese par parabobsleju kļūst arvien lielāka. Nākamgad ar nopietnu programmu nāks iekšā ķīnieši.

– Tu 2012. gadā biji klāt parabobseja dzimšanai. Cik liela ir pašu sportistu ietekme sport veida attīstībā?

– Tas ir tas papildus kaifiņš, ka esi bijis klāt pie sporta veida dzimšanas un to veidojis. Pie bobu konstrukcijas savu roku neesmu pielicis, bet pie citām lietām – drošības, virsbūves, ērtākas iekāpšanas – esmu bijis klāt. Mani tas aizrāva jau pašā sākumā. Pirms pieciem gadiem ar Kristapu Kotānu sēdējām un runājām, ka Šveicē ir monobobi, ar kuriem trasēs izklaidējas aristokrāti. Bija bildītes datorā, radās skices, kāds varētu izskatīties mūsu bobs. Braucām, eksperimentējām, skrūvējām. Tas bija liels izpētes darbs. Nevar teikt, ka esmu gluži kā izmēģinājumu trusītis, taču daudzās trasēs esmu bijis pirmais paratlēts. Īglsā, Sanktmoricaā. Tās ir vietas, kur pirmais esmu braucis no augšas un citi skatās, ko viņš izdarīs. Nobrauks vai nenobrauks. Vēl jau vētīs un skati noteikumus, bet septembrī parabosbleju apstiprināja kā olimpisko sporta veidu. Es jūtu, ka viņi mūs ļoti grib tur redzēt. Ziemā paralimpiskie sporta veidi ir ļoti maz.

– Latvijā pašiem savi bobi vēl nav?

– Pirmsākumos bija, taču bija smagi kritieni, locīti rāmji. Paši smējām, ka tie der tikai ugunskura iekurināšanai. Parabobslējā tehniku nodrošina starptautiskās federācija (IBSF). Lai nodrošinātu taisnīguma principu, bez federācijas atļaujas šo tehniku nedrīkst izmantot pat treniņiem. Sacensību nedēļas sākumā tiek izlozēt bobi un nedēļas laikā savu braucamo vari pielāgot sev un iepazīt. Atgriežoties pie nākotnes perspektīvām, tad droši vien katrai valstij būs sava tehnika. Kanādiešiem jau ir, norvēģis nopircis savu. Ceru, ka būs arī mums un varēsim trenēties Siguldā.

– Siguldas trase atbilst parabobsleja prasībām?

– Tehniski atbilst, bet ir sajūta, ka mēs tur neesam īpaši gaidīti. Esam lūguši uztaisīt starta rampu, lai varētu ērtāk piebraukt. Trases lejā tualeti ar platākām durvīm. Tas ir lietas, kas neprasa miljonus, vairāk attieksmi. Ļoti ceru, ka mums tomēr būs lielāka pretī nākšanas no trases vadības.

– Pirmais brauciens lejup pa trasi esot bijis traks un baiļu pilns. Atceries?

– Protams. Šķita, ka būs forši pamēģināt. Visādas dullības dzīvē bija darītas, kāpēc ne. Tas bija novembrī Iglsā, kur ir salīdzinoši viegla trase. Kā treneris uz vietas bija Gatis Gūts, kaut ko stāstīja, pamācīja, bet tādā teorētiskā līmenī jau ir tā, ka pa vienu ausi iekšā, pa otru laukā. Kad nolika uz starta un informators ziņoja – trase ir brīva, tad vairs nesapratu, ko te daru. Pirmās virāžas vēl kaut ko atcerējos no teiktā, pēc tam tik domāju, kā nobraukt līdz galam. Kad saproti, kā tas bobs vadās, ka ātrums ir kontrolējams un tā ir spēle ar gravitāciju, tad jau ir interesanti. Gandarījums, ka vari izbraukt smuki, tīri. Tagad baiļu vairs nav, ir adrenalīns tik, cik vajag. Arī tad, ja jaunā trasē uzliek uz augšējā starta.

Kritieni? Mūsu sporta veidā tas nav nekāds ūnikums. Siguldā kādas reizes septiņas esmu kritis, kamēr to izkodu. Paprasiet Oskaram Ķibermanimm, kā sākumā gāja viņam. Krita un cēlās. Galvenais, ka bobs ir drošs. Tas bija pamata princips. Ķermeņa lejasdaļu notur jostas. Ir parakids – aizmugures daļa ir paaugstināta, tādas kā spuras, lai vienmēr būtu aizsargāta galva. Arī tad, ja bobs ir apgāzies otrādi. Tas bija pamata nostādījums, kuru uzreiz sapratām – ja būs kaut viens nopietns negadījums, šo programmu slēgs. Trases vadībai pieder pēdējais vārds un ir trases, kur uzreiz pasaka – atvainojiet, mums nevajag. Kēnigszē pateica, ka mēs nekad nebrauksim. Vistlera, Leikplesida ir ekstrēmas trases, kurās arī droši vien nekad nebrauksim.

– Pēc tā pirmā brauciena uzreiz bija skaidrs – tas ir mans sporta veids?

– Biju pamēģinājis ratiņbasketbolu, bet man tā grūstīšanas un roku dauzīšana nepatika. Mana sapratne par basketbolu bija pavisam citā līmenī un to nespēju mainīt. Bobslejs aizrāva. Likās, tā ir īsta veču darīšana. Kārtīgs ātrums. Sanktmoricā līdz pat 130 kilometriem stundā. Brauciena laikā nonāc izmainītā apziņas stāvoklī. Cits to panāk ar kādām apreibinošām lietām, kāds ar meditāciju. Es to esmu atradis bobslejā. Uz pulksteņa redzi 50 sekundes, bet bobā braucot pazūd laika sajūta un tās liekas vairākas minūtes.

– Kopš tās liktenīgas dienas Jēkaba gravā šogad paiet desmit gadi. Vēlāk notikušais ir kā pozitīvais stāsts nepadoties, bet iet un darīt.

– Pirmais gads bija sarežģīts un grūts. Tā noteikti ir visiem, kas nonākuši tādā situācijā. Jā, vienas durvis aizveras, bet kādas citas atveras. Dzīve nav beigusies. Varbūt vajag lasīt kādus varoņu stāstus, kādus pozitīvus atgadījums.

– Arī tavējais savā ziņa ir tāds varoņa stāsts!

– Diez vai man vajag piedēvēt varoņa statusu, bet ceru, ka pozitīvs stāsts un neesmu palicis augstprātīgs. Cilvēkiem ir svarīgi būt īstajā laikā īstajā vietā. Tas noteikti ir svarīgi. Ir jābūt vēlmei darīt kaut ko, nevis sūkstīties un čīkstēt. Tā ir tāda pazemošanās pret sevi. Mums ir čalis kanādietis, ka ar ratiem lec ar izpletni. Viņš to traumu arī dabūja, lecot ar izpletni un dara to atkal. Tas ir tāds mazliet kreizī stāsts, bet viņš nepadodas. Gatavas receptes nav, bet vajag piemērus. Ceru, ka arī mans stāsts kādu var iedvesmot un likt pamēģināt. Mums parabobslejā tagad ir viena meitene no Talsu puses. Pilnīgā sajūsmā un saka, ka nekad nebūtu ko tādu pat iedomājusies. Viņa savu traumu ieguva autoavārijā, pēc tās bija ātruma bailes un viņu mašīnā veda ne ātrāk pa 70 kilometriem stunda. Tagad viņa ir sevi pārvarējusi un brauc ar bobu!

Ja kādu tas var iedvesmot, esmu gatavs runāt auditorijas priekšā. Bija savulaik doma Vaivaros iet un mēģināt runāt ar nelaimes brāļiem, kurus tā skārusi nesen. Bet kaut kas nesanāca, nebija ieinteresētība. Katram tā sava nelaime ir lielāka un tad vēl kāds te mēģina no malas kaut ko stāstīt. Saprotami. Es uz to cenšos skatīties filosofiski. Jā, tā ir noticis, bet ir vēl daudzas lietas, ko vari izdarīt. Vienmēr ir kāds, kuram ir sliktāk. No Vaivariem biju ārā trīs nedēļas, aizbraucu uz Āziju. Vairāk savtīgām interesēm, meklēju kādu, kas palīdzēs atgūt kustību spēju. Brīnumi notiek, bet neviens nezina, kad un kāpēc. Braucam pie Dalailamas, tieši klāt netikām, bet bija daudzas tikšanās un šo to paskaidroja par karmas lietām, par pieredzes apgūšanu. Svarīgi, ka sakārtoja arī galvas lietas. Tā pirmā doma visiem ir līdzīga – kāpēc ar mani tā, es taču neesmu neko sliktu darījis. Nevajag uz likteni apvainoties. Ir kaut kādas augstākās lietas, kuras nav saprotamas. Ja ticam reinkarnācijai, tad laikam pats sev tādu scenāriju dzīvei kaut kad esmu parakstījis.

– Trases saimnieku atbildību pierādīt tā arī neizdevās…

– Es to lietu esmu nolicis malā, turklāt Vaivaros mīklaini pazuda arī mana slimības vēsture. Divas biezas mapes. Sapratu, ka velti tērēšu savu enerģiju. Jo ilgāk nespēju piedot, jo vairāk sevi moku. Būtu cita valsts, apstākļi, advokāti, iespējams, varētu panākt, ka esmu visu mūžu nodrošināts. Šeit…

– Kopš kura laika esi jūrmalnieks?

– Kopš 2005. gada maija. Pirms tam dzīvoju Titurgā, bija liels dzīvoklis, tomēr ģimenei ar trīs bērniem par šauru. Bija sapnis par savu māju un ar kundzi domas saskanēja – gribam tikai Jūrmalā. Jā, tā nav tā lētākā vieta, bet vajag uzstādīt sev augstus un labus mērķus. Reiz, braukājot ar divriteņiem pa Mellužu rajonu, ieraudzījām sludinājumu, tikām pie zemes. Domājām projektu, atradām arhitektu, bija kredīti un krīzes periods, bet nu tas viss ir aiz muguras un pie savas mājas tikām. Nu jau būs 12 gadi, kopš esmu te. Būvniecības laikā mums nebija nekādu domstarpību par to, ka visam jābūt vienā līmeni, kādām jābūt labierīcībām, dušām. Kad ar mani notika nelaime, izrādījās, ka visa māja man ir pielāgota un nekas nav jāpārtaisa. Es līdz šim brīdim nesaprotu, kā tas var būt, varu tikai minēt.

– Kas bija tas Jūrmalas īpašais, kas vilka šurp?

– Pirmkārt jau pludmale. Vasarā izlien no gultas, uzvelc kreklu, šortus, kājās iešļūcenes, uzkāp uz divriteņa un pēc trīs minūtēm esi pie jūras. Ja ūdens par aukstu, brauc trīs minūtes uz otru pusi un tur ir Lielupe. Fantastiska vide, priedes, gaiss. Man te patika kopš tiem laikiem, kad no Grīziņkalna braucu uz Jūrmalu airēt. Jau tad bija sajūta, ka te ir tāda forša aura. Tas varbūt skan snobiski, bet ir te kaut kas, kas liek labi justies.

– Te ir enerģija, ko vietējie ikdienā reizēm aizmirst novērtēt.

– Tā sanāk un nākas sev uzdot jautājumu – kad tad pēdējo reizi biju pie jūras? Ā, toreiz, kad atrauca ciemiņi, vienu reizi vasarā. Vietēji pierod un tā jūra liekas pati par sevi saprotama. Rīga nav tālu un tajā pat laikā tu neesi tajā nospiedošajā vidē. Nekad neesmu nožēlojis izvēli pārcelties uz Jūrmalu.

– Ikdienā vadi Somijas kompānijas “Algol Chemical” reģiona filiāli. Cik daudz laika paliek darbam, cik – bobslejam?

– Parasti viss atvaļinājums un vēl kādas divas trīs nedēļas uz paša rēķina. Uzņēmums nodarbojas ar ķīmijas rūpniecisko izejvielu tirdzniecību. Tas atkal ir no sērijas – nekad nesaki nekad. Skolā man ķīmija riebās, bija trakas attiecības ar skolotāju, vasaras darbi. Dzīve sagriezusies tā, ka nākas ar to nodarboties. Esmu reģionālais vadītājs, ir daudz tikšanās ar klientiem, ar piegādātājiem. Neviens jau neko klāt nenes. Interesants darbs, rutīna te nav. Liels paldies darba devējam, kurš pirms desmit gadiem uzticējās un palīdzēja. Pēc pus gadu ilgas rehabilitācijas, operācijām, uzņēmums lielais boss tikai ar humoru pajautāja – galvu taču stipri nesasiti?

– Gada nogalē tiki pie Jūrmalas gada sportista apbalvojuma. Pārsteigums?

– Patīkams pārsteigums, ka esmu saņēmis atzinību un novērtējumu. Mani uzmeklēja Jānis Rāfelds no Jūrmalas “Sporta servisa centra”, liels paldies viņam. Pirmā domā. ka aicina, lai zālē būtu kvorums, tādēļ patiešām biju pārsteigts, ka esmu izvirzīts šādā nominācijā. Jā, tagad sadarbība turpinās un budžetā man ir paredzēts 3500 eiro liels atbalsts. Ar tādu ironisku pieskaņu varu atklāt, ka no valsts visam parabobslejam kopā tika piešķirti 1327 eiro. Ceru, ka mūsu panākumi ir pamanīti un attieksme mazliet mainīsies, jo tā ir sava veida ziedošanās un milzīgs darbs.

Atbildēt