Bungu pavēlnieks

Ģirts Rozentāls


Rokmūziķis, sitamo instrumentu meistars un zīmola “KK Seaside Drums” īpašnieks Krišjānis Kupcāns vēsā oktobra nogales sestdienā aicina mani savā garāžā, kur iekārtota mēģinājumu telpa, bet blakus piekļaujas plaša galdnieku darbnīca. Ar patiesu interesi aplūkoju skaņu iekārtas un eleganto sitaminstrumentu komplektu, kādu tikai reti gadās redzēt pat uz ļoti augsta līmeņa koncertskatuvēm.

Tu pēc profesijas esi galdnieks. Kas pamudināja uz šīs profesijas izvēli?

Iesākumā augsti mērķēju, gribēju iestāties Lietišķās mākslas vidusskolā, “kokos”, bet daži punkti pietrūka. Nolēmu plinti krūmos nemest un aizgāju mācīties uz galdniecības arodskolu. Tēvs bija galdnieks! Arī es tagad strādāju tēva vecajā darbnīcā, kurā esmu investējis līdzekļus jaunai tehnikai. Laikam jau tā ir mana īstā nodarbe, neskaitot faktu, ka arī bungas spēlēju.

Kā tu nonāci līdz bungu rībināšanai?

Sitamo instrumentu meistars Krišjānis Kupcāns

Uznāca mums te Asaros tāds muzicēšanas vilnis. Kopā ar tagadējo grupas “Oranžās Brīvdienas” dalībnieku Jāni Puzaku mazliet uzspēlējām, viņš basu dārdināja, tad kaugurnieks Jānis Meijers ģitāru piespēlēja. Tā nu radās mūsu pirmā grupa “Dipadu Dapadu”. Tad sekoja bungošana projektā “Barbed Wire”. Pēc tam iepazinos ar Valteru Kazuli, kurš spēlē grupā “North Bend” un radās grupa “Apnikums”, ko vēlāk pārdēvējām par “Letarģiju”. Šeit garāžā arī mēģinājām.

Nebiju tam gatavs, jo mācīties to visu nekad pirms tam nebija sanācis, tur jau vajag nopietnākas zināšanas mūzikā. Tomēr teicu “jā”, kad grupas “The Foxtails” vokāliste Diāna Sus man to piedāvāja. Atklāti sakot, nezināju vēl, uz ko parakstos! Satikāmies mēģinājumu telpā, un sekoja uzaicinājums piesēsties pie bungām, kaut ko “uzbliezt”!

Tagad ir jauns projekts “Merry Go Round” ar pārsteidzošās balss īpašnieci Māru Kalniņu pie mikrofona un daļu bijušā “The Foxtails” pavadošā sastāva. Patiesībā man ļoti patīk tā rockabilly padarīšana, koncertos ir diezgan daudz cilvēku, visi priecīgi, viņi taču nāk no sirds izdejoties!

Vai sanāk laiks muzicēšanai un pamatdarbam?

Būtu jau labi, ja es spētu pilnībā organizēt laiku. Ja darbs aizņem daudz laika, tad grūti izrauties uz mēģinājumiem, bet nākas, programmas jāgatavo!

Kad tev ienāca prātā izgatavot pašam bungas?

Kad vēl mācījos galdniecības skolas pēdējā kursā, nolēmu, ka vajag jaunas bungas, vietējā RMIF ražojuma un vēl kaut kā mikslis bija reāli apnicis un tā iespējas ierobežotas. Kādā dienā iegāju mūzikas instrumentu salonā un pirmo reizi dzīvē ieraudzīju bungas, kas nav izgatavotas no saplākšņa, bet koka dēlīšiem. Ar ziņkāri izpētīju interesanto konstrukciju un nodomāju, ka man vajadzētu pašam izgatavot kaut ko līdzīgu.

Bungu radīšanas process

Pamēģināju darbnīcā pats ko uztaisīt, bet lāga nesanāca, tā nepabeigtā sagatave joprojām kaut kur mētājas… Pirmais mēģinājums lika saprast, ka neesmu tam vēl īsti gatavs, ideju noliku malā, bet pie tā atgriezos pēc pāris gadiem un uztaisīju savu pirmo reālo komplektu. Biju dzirdējis, ka labs materiāls esot kļavas koks, tam teicama skaņa, un to tad arī izmantoju. Gatavoju vairāk pēc intuīcijas, nevis pēc kādiem svešiem rasējumiem vai interneta padomiem. Tā radās mans pirmais komplekts, bet pēc tā radās stimuls to darīt vēl, lai arī kāds cits varētu uzspēlēt ar manis gatavotām bungām.

Pirmais solis biznesā un zināšanu likšana lietā?

Bija zināšanas, kā tos dēļus zāģēt un apstrādāt, bet skaņas izpratne no manas pieredzes, taču katram tā skaņas uztvere tomēr atšķiras.

Nākamais komplekts laimīgā kārtā tika uzstādīts klubā “Rock’ N’ Riga”.

Šo komplektu pabeidzu mēneša laikā, tas bija ļoti svarīgi, jo zināju, ka pie bungām sēdīsies Vilnis Krieviņš, kurš kopā ar citiem augsta līmeņa mūziķiem veidos bekgroundu jauno ģitāristu dueļu konkursā.

Krišjāņa Kupcāna zīmols “KK Seaside Drums”

Izrunājos ar Vilni Krieviņu un uzzināju, ka neesmu Latvijā vienīgais, kurš izgatavo sitamos no koka dēlīšiem. Izrādās, ka esot pieprasījums arī pēc koka bungu stīpām, un es tās varētu izgatavot.

Pa šiem gadiem esmu daudz ko iemācījies, kļuvis paškritiskāks, neuzskatu, ka vēl viss ir perfekti par visiem simts procentiem. Tagad labprāt uzklausu citu ieteikumus, kā labāk, kāpēc labāk tā nevis šādi… Strādājot ar nopietnu pasūtītāju, kurš ir prasīgs, tas ir ļoti svarīgi.

Apzinos, ka noteikti kāds šeit Latvijā var labāk par mani, un var jau tās detaļas likt taisīt robotam, protams. Es ieguldu daudz enerģijas, domājot par klientu, viņa skaņas uztveri un vajadzībām.

Visi tavi darbi tiek izgatavoti pēc pasūtījuma vienā eksemplārā?

Jā, viennozīmīgi tā nav masu produkcija, tur katra klienta vēlmes un vajadzības tiek uzklausītas, šajā sakarā man bieži jautā, cik tas maksā kopā?

Stāstu par dažādām versijām, bet klientu lielākoties neinteresē šādas detaļas, tas ir problemātiski, jo viens materiāls maksā tik, cits divreiz dārgāk, viens dzelzītis dažus dolārus, cits, it kā tāds pats, desmit reižu vairāk!

Un kur tad vēl tavs darbs un ieguldītā enerģija!

Jā…

Kādu mūzikas žanru pārstāvji pārsvarā ir tavi klienti?

Galvenokārt tie ir mūziķi, kuri ar savu darbu pelna maizi, cilvēki ar muzikālo izglītību, kuri meklē sev piemērotu individuāli radītu instrumentu. Pārsvarā tie ir džeza un blūza mākslinieki.

Vai paralēli sitaminstrumentu izgatavošanai ar citiem galdniekdarbiem nodarbojies?

Pirms jau kāda krietna laika aizgāju no galdniecības firmas, kur strādāju maizes darbu, jo sapratu, ka vairāk laika vajag sitamo radīšanai, pasūtījumu arī bija pietiekami daudz, un vecais darbs sāka traucēt.

Kā pasūtījumi nokļūst pie tevis?

Ha, ir pat bijis tā, ka liekas, nu gan pēdējais pasūtījums, ko gan es tālāk darīšu? Taču uzreiz uzrodas jauni darbi, pilnīgi kā no gaisa nokrīt!

Redzi, Latvijā tāds trakums mēdz būt, ka tev saka – gribu “baigo mantu”, bet… lēti!

Es nevaru atļauties pie laba un dārga korpusa pieskrūvēt lēto “dzelzīti”, tas instruments taču uz skatuves var izjukt, viss darbs tad vējā!

Un Tavs prestižs nopietni ciestu!

Bet protams!

Vai Tev ir tādas dienas, kad tu apsēdies un visu pārdomā?

Tā pasēdēšana sanāk, bet pēdējā laikā man tā šķiet tāda neproduktīva. Sēdi, domā, te pēkšņi attopies, ak dievs, cik man vēl daudz darāmā jāpaveic!

Bet ir jau tā, ka no rītiem esmu feisbukā un vēl visu ko citu daru, tad pie darba un strādāju līdz desmitiem vakarā, un atjēdzos, ka bungas neesmu paspēlējis!

Gadās, ka esmu vienojies par izgatavošanas termiņu, bet, darot visu pašam, var sanākt, ka termiņā nevaru iekļauties, gadās kaut kas – zāģis jāsalabo vai kaut kas specifisks jāsagādā darbam – un tu sāc kavēt. Klientam jau tas nepatīk! Bungas man ir vienīgais iztikas avots, un kavējumi mani ļoti satrauc.

Varbūt vajag kādu palīgu, menedžeri un vēl kādu strādnieku?

Menedžēt man palīdz Madara Irbe, kura atrisina daudzas problēmas, bet ar strādnieku ir cita lieta. Tas jau ir mēģināts, bet saprotu, ka nevaru uzticēt kādam citam smalku detaļu izgatavošanu. Galu galā – tas nav galds vai krēsls, bet mūzikas instruments, pusmilimetrs kļūdas – un viss darbs vējā, materiāls nav derīgs… Redzi, cilvēkam, kurš “piestrādā”, nav tādas īstas izpratnes par to, ko es te daru. Tas zāģis man nav tikai vienkārši zāģis, bet perfekts instruments, lai es tos dēlīšus taisītu konkrētam instrumentam.

Ir bijis pat tā, ka mani lūdz iznomāt darbnīcu un instrumentus, bet saprotu, ka mans laiks būs totāli zemē nomests un, iespējams, “sačakarēts” kāds instruments.

Tā gan esmu darījis, ka noteiktā dienā bungām jau gatavām jābūt uz skatuves un esmu pielicis draugus un grupas biedrus burtiski par vēdera tiesu pie darba.

Cik ilgs laiks parasti paiet no pasūtījuma pieņemšanas līdz gatavam instrumentam?

Ja negadās kāda ķibele, tad caurmērā mēnesis, strādājot vidēji tās astoņas stundas dienā. Izmantojot “gudrās” ierīces procesu, protams, var paātrināt, taču es pašlaik netaisos apgādāties ar robotiem, spēju visu izdarīt ar standarta tehniku un savām rokām. Galdniekam tā ir iespēja attīstīt savas prasmes. Citādi jau tādas galdnieku skolas nemaz nebūtu vajadzīgas!

Kādu tu redzi Jūrmalu kā pilsētu?

Godīgi? Neredzu, diezgan maz pa Jūrmalu staigāju, šeit man ir mājas, darbnīca arī mājās, citas aktivitātes Rīgā. Atpūtas un izklaides iespējas šeit neizmantoju. Lai ar kājām no Asariem nokļūtu līdz centram Majoros, jānoiet savi pieci kilometri, atpakaļ – tikpat.

Te Asaros ir Armēņu virtuve, pārtikas veikals, kas pašlaik remontā, bibliotēka, dzelzceļa stacija… viss!

Agrāk bija kādi trīs krogi, kur aiziet alu iedzert, tagad vairs nav, tikai tā Armēņu virtuve, bet tur es neeju.

Kā tava otrā pusīte uztver tavas nodarbes un aktivitātes?

Normāli uztver, pati māksliniece, kopā vēl nedzīvojam, bet kopā esam (smaida)!

Atbildēt