Ceļojums uz pasaules jumtu

 

Māris Siliņš. Pumpurnieks – 1991. g izlaidums, jūrmalnieks, Latvijas Avīzes sporta žurnālists otrajā gadu desmitā. Basketbola cilvēks. “Piedzimis uz divriteņa”. Vakara Ziņu Sporta nodaļas redaktors. Foršs puisis. Traks ceļotājs.

Tikai “ Jūrmalas Ziņām” ļauts ieskatīties pirmajos ceļojuma iespaidu metos. Emociju mutulis nosēdās vien pēc kārtīga pusgada, kad par piedzīvoto var runāt jau bez smiltsgraudu sajūtas mutē un aukstiem sviedriem naktī mostoties no atmiņām.

Uznāca luste mazliet sakārtot sava Episkā Pamira’16 bilžukus un kādu tekstu normālai fotogrāmātai. Tas sajūtu ķēriens bija līdzīgs – kalni, bildēs un burtos neieliekams plašums, dabas varenība un pretī visvisādi jaukumi – no WOW emocijām līdz bezspēkam, no +43 ēnā līdz mīnusiņam naktīs, no enerģiskiem rītiem līdz pilnīgam organisma protestam un vemšanai kaut kur nekurienē. Bija arī tā, bija saindēšanās un nedēļas laikā zaudēti 10 kilogrami, bet tas viss ir sīkums. Svarīgākais – Tadžikijā un Kirgīzijā izbaudītās emocijas no mana faila neizdzēsīs neviens.

Tas tā, galvenos vilcienos. Tālāk ir pašdzejots pastāstiņš, kura lasīšanai vajag pulka laiku.

Ideja kā tāda – pasaules jumts jeb Pamira lielceļš M41

Plašajā pasaulē velotūristi ir ka biezs un tajās aprindās Pamira lielceļš ir kas īpašs. Var teikt – elite. Grūtākais, skaistākais, nepieejamākais. Vai vismaz viens no. Arī augstuma ziņā – Ak Baital pāreja ir 4655m vjl., augstākā ceļa pārēja bijušajā PSRS teritorijā.

Ne es pirmais no Latvijas, ne pēdējais, kurš devies iekarot Pamiru. Arī ar velo. Tā kā aiz muguras bija Gruzijas kalni un Norvēģijas fjordi, vairākas vasaras MTB mačos, nobraukts “Hero” Itālijā, tad paša sajūtas bija pārliecinošas – esmu gatavs. Bija pāris bikli mēģinājumi pieveikt arī agrāk, bet… Vienreiz pietrūka drosme vienam doties nezināmajā (lielas grupas man nepatīk), otrreiz jau bija pat kaut kādas biļetes sapirktas, bet kaut ko daži tadžiku un kirgīzu robežsargi nesadalīja. Nazis ribās un robeža ciet uz nenoteiktu laiku. Nācās atlikt. Tad beidzot – 2016. gadā viss salikās tā, ka iecerētais tika izdarīts.

Kā līdzbraucēja pieteicās Inese. Saknē riskants pasākums, taču lai notiek. Ja jau cilvēks tik ļoti grib un ir apņēmības pilns. Tas jau plānošanas laikā lika veikt mazītiņas atkāpes uz mazākiem ikdienas plāniem un iespējamām alternatīvām izejām. Ja nu kas…

Par braucienu kā tādu – principiāli man nav vajadzība pierādīt sev vai citiem, ka visur un vienmēr vajag izbraukt ar velo. Jā, ritenis bija ceļojuma pamats, taču ap pilsētām (Dušanbe, Horoga, Oša), lai izvairītos no lielākas satiksmes, nesmādēju kādu posmu nobraukt arī ar džipu. Ceļojuma otrajā pusē velo daļu mazliet noīsināja arī veselības problēmas un pavisam draņķīga laika prognoze.

Wikipedia saka tā: Tadžikistānas Republika (Ҷумҳурии Тоҷикистон) ir vidēji attīstīta valsts Vidusāzijā bez pieejas pie jūras. Ziemeļrietumos tā robežojas ar Uzbekistānu, ziemeļos ar Kirgizstānu, austrumos ar Ķīnu, bet dienvidos ar Afganistānu. Nabadzīgākā no bijušajām PSRS republikām tāpēc, ka tur no 1992. līdz 1997. gadam norisinājās pilsoņu karš. Tadžiki veido 79% no kopējā iedzīvotāju skaita. Lielākās minoritātes ir uzbeki (15%), krievi (1%), kirgīzi (1%) u.c

 

Mūsu mērķis bija garākais, taču iespaidīgākais variants : Dušanbe – Horoga – Vahšana – Murgaba – Oša. Proti, posmā Horoga – Murgaba novirzoties no M41, bet izmantot Vakhana koridoru gar afgāņu robežu.

12. jūlijs. Maskava

Parasta loģistikas diena – vispirms jāaizkuļas pa piebāzto Maskavas apvedceļu līdz Domodedovai un kaut kur lidostas tuvumā jānomet mašīna, pēc tam caur centru atpakaļ uz Vnukovu pēc riteņiem un mantām. Tā sanācis – izlidojam no vienas, ielidojam citā Maskavas lidostā. Centrā alus bārā tiek paņemti trīs litru Žiguļu alus  krūka. Laikam jau kļūda, pāris nākamās stundas paiet pārskrējienos no viena WC uz otru vai klusākas vārtrūmes meklējumos. Bez avārijām.

Vakars, Vnukovas lidosta, reģistrācija. “UtAir” meitene ar lielām acīm

– Molodoj čelovek, vi kuda ļetite?

– Na Dušanbe

– Dušanbe? Točno? Da vi što… Tam že toļko tadžiki ļetajut…

Mēs tomēr brauksim. Mazliet sanāk čakars pie lielgabarīta bagāžas nodošanas. Kādai apzinīgai darbiniecei pusotrs kilograms (a mož vairāk, kas to vairs atceras) pāri normai šķiet pasaules katastrofa. Nākas griezt vaļā kasti, kaut ko ņemt laukā, atkal skočot. Tālākais kā parasti – pie otrās nodošanas tā darbiniece bija pazudusi, nākamā bagāžu nemaz nenosvēra.

Viss. Tiek nopirkts un atkorķēts Jim Beam. Autobuss vai lidmašīna, viens pīpis, tādas vietās es pagulēt nevaru. Litrs laika īsinātājs un tadžiki visapkārt. Daudz tadžiku.

13. jūlijs, Dušanbe – Komsomolobada

Saullēkts, lidosta. Bez mums ielidojis kaut kāds reiss ar arābiem. Pūlis paltrakos, ar dvieļiem uz galvas, bagāžas lentes tikai divas, ar kājām nevar izspraukties, kur nu ar mūsu divām riteņu kastēm un n-tajām somām. Sajūta saņurcīta. Kaut kas no šmigas, kaut kas no pohas, negulēta nakts, bet tas palīdz iejusties. Bez jebkādiem sorry lienu tur, kur vajag man, grūstu tos dvieļgalvas un beidzot esmu Tadžikijā. Nabadzīgākajā no bijušās PSRS republikām.

Gribas uzpīpēt, vajag cīgas. Pilns ar taksistiem, diezgan uzmācīgi, bet mums būs pakaļ. Vienu jaunu bračku tomēr atrodu.

– Slušaj brat, dai svoj nomer telefona?

– Začem…

– Davaj, ja prijedu v Rigu i budu taksovaķ. Ti mņe pomožeš?

– Da ti što… Mašinu tebe otberut i obratno v Dušanbe optravjat v pervij deņ.

– Da ti što. Ti že pomožeš. Daj nomer, a?

Tādi, mazliet naivi tie tadžiki ir. Vēlāk, pilsētā viens vietējais gostarbaiters no Kurgantjubes.

– Skoļko u vas stoit Meresedes?

– Kakoj Mersedes?

– Nu skoļko stoit Mersedes v Latviii?

– Po raznomu. Kakaja modeļ, kakoi god?

– Ti mņe pomožeš? Kupiš v Rige Mersedes ir prišļoš?

– Kakoj Mercedes? Kakovo goda?

Sarunas turpinājuma nav. Tadžiks lielām acīm stāv un brīnās – kā tu nesaproti, kādu Mersedesu man vajag? Ai, mana šārīta fantāzija nespēj izdomāt, kādu mersi šis iedomājies. Dievs ar viņu. Vai Allahs. Vēlāk to tipu satiku vēlreiz, ar n-to piegājienu izspiedu, ka vajagot 2005. gada ar kompresoru.

Lidostā mūs sagaidīja jau Rīgā sarunāta kalnu tūrisma operatore. Uz Pamiru brauc daudzi. No visurienes. Vārdā Reno, uzkrāsota un sapūderēta kundzīte. Apnicīga, bet dažas stundas varēja izturēt.

Bija runāts mazliet pagulēt, iepirkt pārtiku, gāzi un citus sīkumus, pusdienlaikā izbraukt kādus 140 kilometrus no pilsētas satiksmes Komsomolobadas virzienā.

Bet sākas viss ar pieciem rītā iepretim Dušanbe tirgum. Kaut kāds tūrisma iestādījums, da fig viņ zin, kas tur ir. Metāla konteineri, kuros par kaut kādu samaksu var dabūt gultas vietu. Cik saprotu, lielākoties šo pakalpojumu izmanto darbā uz galvaspilsētu sabraukušie tadžiki.

Reno klauvē pie pirmā vagona durvīm – tur trīs viņai zināmi jaunieši. Laikam no Krievijas, bet kaut kāda problēma ar pasēm. Tur vietu nav.

Klauvē pie otrā vagona. Pidžamās lien laukā trīs samiegojušies tadžiki, bet Reno ir uzstājīga – te viesi no Pribalķikas, viņiem vajag pagulēt. Tadžiki sēžas uz soliņa un saka – ejiet, ejiet, paguliet. Kaut kā neērti, vēl arī tajās tadžiku vēl siltajās gultās (gultas veļa vai tās maiņa? aizmirstiet…) īsti rausties iekšā negribas. Esmu solīds un saku – nē, nu tas nav smuki, ka jums jāpaliek uz beņķīša.

Reno klauvē pie trešajām durvīm. Tur augstāk minētais merša pircējs. Taisās uz darbu, nu tad risinājums atrasts – viņa vagonā, viņa gultās varam gulēt. Cik nu tas iespējams – laukā pāri +30, vagonā iekšā ne mazāk. Katru mēģinājumu aizmigt izjauc mušu uzbrukums. Izrādās, ka pāris stundas tomēr esmu gulējis.

Tirgus. Kā jau tirgus. Pirmais plovs un kompots turpat tirgus pavēnī. Garšīgi. Mazliet mulsinoši, ka turpat blakus vienam tadžikam ir pienācis laiks pasist pieri pret zemi Mekas virzienā. Lietas, pie kurām pierodi ļoti ātri.

13.30 ir sarunāta mašīna uz Komsomolobadu. 330 somoņi. Tur tad arī sāksies riteņdaļa.

Vakarpusē esam tur. Pie pirmās ciema ošhonas (tā ir tāda vietējā ēstuve, otrs variants – čaihana) tiek sarunātas naktsmājas. Turpat esošā nojumē. Vietējo bērneļu un klaiņojušu govju baru ielenkumā tiek salikti riteņi. No ielas otras puses kalnā esošās būdas atnāk tadžiks biki glaunākās trenuškās. Saka, ka esot nez cik tur kārtējs tadžiku čempions tajiešu boksā. Bijis Rīgā, kāvies Rīgas arēnā un uzvarējis. Rāda video. Nav iemesls neticēt, šim Rīga ļoti patikusi.

   Vakariņās garšīgs lagmans, dārzeņi, tējiņa. Saimnieks nāk parunāt par dzīvi, par piedzīvoto karu, par kalnos klaiņojošiem vilkiem un kaut kādām indīgām čūskām. Viņa un daudz tadžiku atziņa ir visai līdzīga – krievi ir foršākie cilvēki pasaulē. Nav iemesla nepiekrist.

Piestāj garām braucošs kravas auto. Ved melones, vienu uzdāvina mums. Riktīgi garšīga.

14. un 15. jūlijs Komsomolobada – Tavildara – Kalaikuma

Sākums ir pa Vahšas upes ieleju, pēc padsmit kilometriem turpinājums pa Obihingou ieleju. Tur tad arī ir pagrieziens uz M41. Milicijas postenis, kurā mēs bijām interesanti tik ilgi, kamēr miličiem piebrauca savi čomi. Brauciet, novilka tadžiku varas pārstāvis, pārtraucot pases datu pierakstus. Pēc pagrieziena pamājām uz redzi asfaltam. Turpmāk ciets segums zem riteņiem būs rets sabiedrotais.

Kopš no Dušanbe uz Horogu var nokļūt arī caur Kuļobu, šajā M41 posmā satiksme ir jūtami samazinājusies. Līdz Tavildarai apmēram viena mašīna stundā-divās. Otrajā dienā no Tavildaras līdz Kalaikumbai visas dienas garumā – neviena.

Pirmā diena, pirmie iespaidi – gribas nobildēt to un šito. Ir jau arī smuki. Par laimi, arī temperatūra ir saudzīga (ap +22…+25), tomēr laika apstākļi dienu mazliet pačakarē – uznāk pamatīgs vējš, migla. Sarkanīgi ceļa putekļi griežas pa gaisu, lien acīs un mutē. Kišlakos mazie tadžiki sauc sev vienīgo zināmo svešvārdu “Hello!” un skrien iedot pieci. Tā tas būs divu nedēļu garumā, bet pirmajā dienā vēl tas šķiet interesanti. No kāda puikas nopērkam arbūzu, maksā ap eiro.

Apmēram pusceļā uz Tavildaru, pie kāda ļoti skaista kalnu ezeriņa ir arī ohšona. Izskatās apmēram tā – palielas četrstūru būdas vienā stūrī ir veca gāzes plīts, uz tā milzīgs vēl no padomju laikiem saglabājies un apkvēpis grāpis ar kuplajai ģimenei ilgākam laikam vārītu šurpu. Vai varam paēst? Kāda problēma, saimnieks sper kāt glāzes plītij uguni, tauku pikucis katlā pamazām pārvēršas šķidrākā stāvoklī un pēc piecām minūtēm mums tiek pasniegta šurpa ar pašceptu maizi. Protams, gan šeit, gan jebkur citur mūsu PVD darbinieki jau sen būtu aizgājuši ar sirdi, bet mūsu vēderi pagaidām turas. Ir ok (laikam tas nozīmē – garšīgi), turpat zem kalnu strauta atvēsinām arbūzu, kādu pus stundiņu pasnaužam un braucam tālāk.

Tavildara nāca ar mokām. Ar RC Cola palīdzību kaut kāds cukurs asinīs tika iepumpēts un galīgs laukā slēdziens nāca tikai kādus kilometrus desmit pirms gala mērķa. Redzot mūsu putekļainās sejas, pāris vietējie vīri aicina nākt iekšā – izguldīšot, pabarošot. Apstākļi spartiski, bet kādu kartupeli atradīšot. Cilvēki tur nabadzīgi, bet kaut kā visu laiku nepameta sajūta, ka tik un tā laimīgi.

Saņemamies, tomēr braucam līdz Tavildarai. Policijas pierakstīti, ieripinām pilsētā, atrodam viesu namu un par 70 somoņiem (apmēram 8 eiro) no cilvēka tiekam pie naktsmītnes ar dušu, brokastīm un vakariņām.

No mošejas pār pilsētu dārd aicinājums uz lūgšanu jeb azāns, kas tulkojumā sanāk kaut kā tā:

Es liecinu, ka nav cita dieva kā Dievs!
Es liecinu, ka nav cita dieva kā Dievs!
Es liecinu, ka Muhameds ir Dieva sūtnis!
Es liecinu, ka Muhameds ir Dieva sūtnis!
Nāciet uz lūgšanu!
Nāciet uz lūgšanu!
Nāc pēc veiksmes!
Nāc pēc veiksmes!
Dievs ir visvarens! Dievs ir visvarens!
Nav Dieva kā Dievs vienīgais!

Drūma paskata vīri turp gar ielas malām un tāds ceļotājs katram ir intereses vērts apskates objekts. Manas bezdievīgās vajadzības gan ir citas – vietējā veikalā iegādāties pāris litrus alus. Šķiet, ka esmu pelnījis. Te vēl ir civilizācija un bez vietējā Sim Sim pieejami arī Krievijā ražotie aliņi. Izvēle krīt uz “Baltajiem lāčiem”.

Pirmā diena iznāca pagara – sākām 1227 m virs jūras līmeņa (vjl.), beidzām 1610 m vjl., pieveikti 74 kilometri un 1227 augstuma metri. “Besīgi grūti… Biju iedomājusies, ka būs grūti, bet pašai šķita, ka tie spēciņi ir un būs vairāk,” savā dienasgrāmatā rakstījusi Inese.

Tas gan tikai sākums – ceļā uz Kalaikumu gaida 3258 m vjl. esošā Kharaburot pāreja. Pilsoņu kara laikā te gājis karsti, ceļmalas nogāzēs var manīt pa kādam saspridzinātam un pamestam tankam, šur tur palikušas zīmes – uzmanību, kājinieku mīnas. Tā teikt, lieka noiešana no ceļa nav vēlama, lai gan, redzot bezrūpībā klīstošos mājlopus, šķiet, ka to priekštečiem tā kā vajadzēja tikt galā ar atmīnēšanas darbiem vēl pirms mums.

Ceļš vijas augšup, pa kādam kišlakam, sveicieni, aprunāšanās un helo, hello. Ceļa segums mainīgs – te smiltis, te pamatīgi akmeņi, te upju izskalojumi. Saulīte ceļas augstāk, temperatūra tuvojas +30. Līdz pārējai kādi kilometri 25-30, daļa jau ir uzmīta, bet spēkus prasa baigi daudz. Salīdzinājumam – tas ir apmēram kā no Jūrmalas un Rīgu braukt izdangātā Siguldas kalnā ar pusizslēgtu skābekli.

Jūtams, ka Inesei motivācija sāk zust. Pēdējā kišlakā pirms virsotnes pie bodes sēž vietējo konsīlijs, bet saruna sanāk ar drūma paskata tadžiku. Ar milzīgu tuteni iegriezis sev netīšām rokā, sūc asinis, mētā nazi un grib aprunāties par dzīvi. Kā  lielākā daļa tadžiku, bijis Maskavā, tagad atvaļinājumā. Prasām, vai nevar uzvest kalnā – līdz vakaram tomēr gribam tikt Kalaikumā. Noķēpājis ar asinīm savu telefonu (jā, te vēl bija zona), sazvana kādu čomu un pēc minūtēm desmit džips par godīgu samaksu ir klāt.

“Zini, tadžiki ir visādi, arī slikti, bet es tāds neesmu. Gribu lai jūs mani atceraties kā labu cilvēku,” – stāsta melnīgsnējais vīrs. Mašīnā skan kaut kāda arābu mūzika, kopējais kolorīts ir baiss, bet apkārtēja daba – fantastiska. Pēc kādas pus stundas esam pārējā, kur pūš auksts vējš un ir par grādiem desmit aukstāks. Esmu mazliet sapīcis, gribēju pārējā uzbraukt pats, bet vēlāk vien nonācu pie atziņas – viss, kas notiek, notiek uz labu. Trešajā aklimatizācijas dienā tie 3200+ ar pilnu slodzi varēja iegāzt baigā bedrē, turklāt palika laiks nesteidzīgam nobraucienam  34 kilometru garumā līdz Kalaikumai.

Ceļš līdz Kalaikumai jeb 34 kilometru nobrauciens ir iekļauts starp pasaules bīstamākājiem ceļiem. Skaisti un vareni. Kaut ko var ielikt bildēs, bet tā ir tikai daļiņa no sajustās varenības un plašuma. Tu un Pamirs. Bez konkurentiem, šajā dienā nesatiekot nevienu mašīnu. Tikai dažus kalnu ganus.

Nobrauciens neiet diži ātrāk par augšupceļu – pirksti tirpst no bremžu spiešanas, serpentīns gar aizu malām un lielās velo somas liek samazināt lidojuma lejupātrumu.

Pēcpusdienā esam Kalaikumā, vietējā viesu nama īpašnieks potenciālos klientus izķer jau pie pilsētas robežas. Pēc tirgošanās – sak, neesam muļķi vai amerikāņi -, tiekam pie normālas cenas ar vakariņām un brokastīm. Tūristiski – francūži, šveicietis, austrietis, vācieši, japāņi.

Aizstaigājam līdz divu upju satekai – viena nes kristāldzirdros kalnu ūdeņus uz dubļu sakulto Pjandžu. Puišelis ar televizoriem (nezinātājiem – pie koka piesiets zvejas tīkls)  mēģina izsēdēt kādu zivteli. Pilsētas ieliņas ir apmēram metra platumā, klīst bērneļi, vistas un to saimnieces. Sēdi upes krastā, skaties uz smuko peizāžu viņpus Pjandžai un tad pēkšņi ir tas bāc – tā taču ir Afganistāna. Kaut kā sava prāta aptumsumā vai vieglumā šis fakts netika sagaidīts ar šampanieša atkorķēšanu, bet gan lielu noilguma brīdi. Jā, Afganistāna, te tālāk, te akmens sviediena attālumā būs mūsu sabiedrotā vairāk kā nedēļas garumā. Turpmāk tik uz priekšu, pret Pjandžas straumi.

Kalaikuma – Kungrada – Xexet – Horuga

Brokastis ir bagātīgas, steigties negribas un izbraucam tikai ap pusdesmitiem. Apkārt pasaulei braucošais francūžu pāris tik bļauj – this road is crazy – un stūķē savu bagātību noīrētā džipā. Viņiem tuvāk asfalts, mums tomēr smiltis un akmeņi. Tāpēc jau arī mums ir kalnu divritenis )))

Asfalta nav. Ir smiltis un putekļi. Pirmajā dienā mazāk – kaut kur bijis ceļa nogruvums un iestrēgušas fūres, tādēļ pirmajā dienā satiksme mazāka. Bet kad tas korķis sprāga vaļā, tad bija diezgan skarbi. Vienā pusē siena, otrā lejā Pjandža, ceļš mašīnas vai pusotras platumā un – milzums daudz putekļi. Bija jāsadzīvo.

Sākums no Kalaikumas saulains. Pat ļoti saulains. Ēnā +32, visapkārt smiltis, klints sienas un ne mazākās ēnas. Ūdens krājumi zūd ātri, bet par laimi, ik pa brīdim ir pa kādai urgai, kur uzpildīt pudeles. Par kvalitāti jautājumi nav, ka tik šķidrs.

Saule tikmēr rāpjas augstāk un augstāk. +36, +39,6, +43… Tie ir cipari, ko Garmin navigators rāda, iebāzts atrastā ēnā. Pie tiešas saules cipari iet pāri 50, bet ticēt īsti negribas. Sev tiek stāstīts, ka ir mazāk un tu vari. Lai gan spēki svīst laukā uz urrā.

Ap pusdienas laiku ir kišlaks Jofa, varbūt Žofa. Ar ošhanu upes krastā, mazā tuksneša oāze. Vispirms tiek atrasta vietējā bodīte, ir saldētava un tajā – viena lielā pudeles kvass. Krievijas. Garšīgākais kvass manā dzīvē. Fantastika. Turpat ošhonā pasūtu šurpu. Nē, ēst negribas, tik apziņa, ka vajag. Izrādās, tā ir garšīgākā šurpa visa brauciena laikā. Arbūza diētu pret šurpu nomaina arī Inese. Ir pusdienas laiks, īsta pekle, nolemjam izmērcēt kājas ledainā ūdenī un mazliet pagulēt. Turpat blakus vārtās arī vakar iepazītā austriete un anglis. Arī viņiem nav viegli, bet aizbrauc ātrāk.

Pulkstenis rāda 14.50, jāturpina braukt, līdz iecerētajai Kungradai vēl kādi treji desmiti kilometru. Ir skaisti un vareni, brīžiem kaut kas tiek bildēts, bet svelme dara savu. Nevaru saprast, kas notiek ar ķermeni – cepās vai vārās. Gāžas sviedri un caur kauliem skrien auksti drebuļi, sāk vilkt uz vemšanu. Teorētiski viss skaidrs – ja ne saules dūriens, tad pārkaršana un organisma atūdeņošanās ir  sasniegta. Kā māku, tā tieku ar sevi galā. 55 kilometrus nobraucam. Šķiet, ka Inesei vieglāk. Vismaz neko nesaka. Vakarā dienasgrāmatā ierakstījusi – ceļš bija smuks, bet ļoti baiss…

Kungradā pie naktsmītnes tiekam ar nelielu tielēšanos. Vispirms gan ir būda ar uzrakstu “Svežeje pivo”, tik alus visā ciemā vispār nav. Jau pieminēto nogruvumu dēļ – mašīna iestrēgusi. Arī vodka, gaļa un piena produkti. Ciema centrā vietējo tusons – kādi divi desmiti tadžiku, a kas viņus skaita – varbūt vairāk, kārto savas lietas. Sievietēm uz ielas tāpat vien te nepieklājas būt. Centra galvenā nama īpašniekam piedāvājumā ir istabas, par 80 somoņiem no personas, bet bez ēšanas. Cena liela un pats tāds nu pavisam nepatīkams tips. Drošības sajūta nav, lai gan bezizejā tur nolēmuši palikt austriete/anglis.

Viņiem bez krievu valodas grūtāk, cik nu žestu valodā. Es iespītējos. Ej ka tu bekot ar savu istabu, saku tadžikam. Varbūt pat pārāk asi, bet reakcija neseko un šamais vēl man notirgo no kalnu strauta izvilktu limonādi. Apsēžos ielas malā, dzeru to un redzu – mani vēro. Gan tas centroviks, gan pārējie. Sajūta tāpat ir tāda, ka esi miris pirms pāris stundām, tāpēc diži zaudēt nav ko. Vietējo barā galvenais izskatās plecīgs bārdains vīrs – pēc skata akurāt kā čečenu prezidents Kadirovs. Saku šim – tādu naudu es te nemaksāšu, vai nav citas iespējas. Ko tur runājām, vairs neatceros, bet beidzās viss ar to, ka viens izsūtāmais gāja meklēt mums naktsmājas un pie kādas jaukas tadžiku ģimenes arī atrada. Par 100 somoņiem uz diviem ar to, kas šiem pašiem galdā liekams. Mums pa pēdām atskrēja arī ārzemju kolēģi.

Anglis, pēc skata uz gadiem 40, bija svelmes nogalināts. Faktiski gulēja un trīcēja. Piedāvāju pēdējās viskija atliekas, bet nē – vairs neglābšot nekas. Cilvēks ar interesantu dzīvesstāstu. Pirms gadiem desmit pārdevis māju, nopircis motociklu un devies ceļojumā apkārt pasaulei. Braucis ilgāk nekā gadu, bijis arī te – Pamira traktā. Tik pretējā virzienā. “Zini ko, tikai nekad tā nedari. Tas bija kreizī lēmums,” tagad šis saka man. Pēc sava lielā ceļojuma Eiropā sapazinies ar kādu austriešu dāmīti, nu abi ir pāris, bet meitene izrādījusies pasista uz velo ceļošanu. Tā nu tagad atvilkusi savu mīļoti uz Pamiru otrreiz. Pamocīties.

Mājas saimnieks un viņa sieva izrādās ļoti viesmīlīgi. Saimniece krieviski nerunā, bet ar žestiem rāda – gribat, nožmiegšu vienu no dažām vistiņām? Atsakāmies, lai nes oliņas. Saimnieks ļoti atvainojas, ka situācija tāda, ka ciemā nav nekā – ne cīsiņš, ne gaļa, ne sviests. Tik un tā vakariņas ir lieliskas – cepti kartupeļi, tomāti, sīpoli, gurķi, spainis tēja un kāds cepums. Mīļi un sirsnīgi.

Saimnieks ir lāga vīrs, lai gan te bez darba. Viens veikals, pasts, milicija, skola – citur darba vietu nav. Pie mājas ir naturālā saimniecība.  90 procenti tadžiku vīrieši ir bijuši vai joprojām ir viesstrādnieki Krievijā. Arī šis bijis, taču par nelegālu darbu izsūtīts un uz pieciem gadiem aizliegts iebraukt Krievijā. Toties tur ir lielākie no trīs dēliem, bet Krievijā nopelnītā nauda tur pie dzīvības gan šo ģimeni, gan pārējos gadījumos –  visu Tadžikiju. Divas meitas jau izaugušas un atdotas pie vīriem. Tradīciju garā – pēc tēva gribas par attiecīgu samaksu. Mūsu izpratnē jaunākā meita gan nekāda lielā nebija – tikai 16.

Parunājām par dzīvi. Kādreiz vīrs, tālajā 1982. gadā bijis Liepājā, piedalījies PSRS čempionātā svaru bumbu celšanā. Tagad gan izskatās tāds sažuvis, taču atkal sajūta – laimīgs par savu iespēju dzīvot. “Kad bija karš, bija traki. Tepat skolas direktoru pie upes nošāva, dušmeņi pa naktīm no upes otras puses blieza virsū,” traki te gājis. Pilsoņu karš visā valstī izdzēsa ap 150 tūkstošiem dzīvību.

Nākamajā dienā aizbraucam līdz kišlakam ar nosaukumu Xexet. Kā to izrunā, nav ne jausma, arī kišlaks pavisam neliels un kartēs nemaz nav iezīmēts – ošhona un kādas desmit mājas. Atkal sākām vēlu, un visu laiku tā sajūta, ka kilometri nenāk un nenāk. Parādījās fūres, ceļa dalīšana, karstums (lai gan – jo augstāk, jo vēsāk, nu jau cilvēcīgi +25 bez ēnas) un tikai sabraukti 40 kilometri. Šodienas vertikāle rāda 750 metrus, arī nekas pārdabisks. Vakarā atkal nav elektrība, graužam mājas saimnieka atnestos riekstus, dzeram tēju un vakariņās roltons. Un baigās šaubas, kā cerētajā grafikā ierakstīties Ošā.

Skatos Viestura Silenieka aprakstu par viņa ceļojumu Pamirā un ir lietas, kuras jau kāds pateicis pirms manis. Par M41 lielceļu: Ceļa segums ir izbijis asfalts. Bedrains, noskalots, nobrucis, sakritušiem akmeņiem, līkumains, serpentīna veida un šausmīgi putekļains. Ja mašīna ir šķirbaina, tad visas mantas ir kā cementa rūpnīcas darbiniekam. Tādēļ somām jābūt cieši noslēgtām un tādām, kuras var vai nu viegli notīrīt, jeb nav žēl sabojāt. Vai arī vienkārši jāietin plēvē. Vidējais pārvietošanās ātrums ir jārēķina ap 30km/h.

Mums nav ne plēves, ne mašīnas, ne baigi noslēgtās vietas – tos putekļus dabūjām uz sevis. Bija fūres. Daudz un dažādas – tadžiku, ķīniešu. Tās nav katru brīdi, bet brauc kolonnās. Pa desmit, piecpadsmit. Gar Pjandžas bezdibeni tikai mazliet ātrāk kā tu ar savu riteni. Ja trāpi šādai kolonnai ceļā, putekļu kaifs ir garantēts uz ilgu laiku. Bet visa tā padarīšana uz ceļa, mainīšanās ar pretī braucošajiem – gana iespaidīga.

 

Turpinājums nākamajā numurā.

Atbildēt