Džemma staro kolāžu un eļļas tehnikā

Mākslas stacijā “Dubulti” ar Šipkēvica juniora muzikālām interlūdijām un visas Rīgas mākslinieku elites līdzdalību septembra izskaņā tika atklāta 90-gadīgās jubilāres, mūžam šarmantās Džemmas Skulmes jaunāko darbu izstāde “Krāsas garša”, uz ko viņa sasparojusies pateicoties mākslas mecenātu Jāņa un Dinas Zuzānu dāsnajiem ziedojumiem. To varēs apskatīt vēl līdz 13. novembrim.

Jānis Zuzāns, “Mākslai vajag telpu” vadītājs: “Katrai tautai ir savi varoņi, viens tāds varonis vai mūsu dārgakmens sēž jums tagad pretī, kas mums visiem ir jāatzīst. Un to, cik viņa ir spilgts pēckara perioda mākslinieks, mēs tagad ļoti labi esam ieraudzījuši no jauna šajā monumentālajā izstādē. Tādu Džemmu vēl neesam iepazinuši. Turpini tādā garā un vēl parādīsi daudz pārsteidzošu mākslas darbu!”.

Jūrmalas domes vicemērs Rita Sproģe: “Man patiess prieks, ka esam šeit Dubultu stacijā. Mēs varam pateikt paldies paši sev kā ambiciozai un traku ideju pilsētai. Varam pateikties Ingai Šteimanei, kas ar trakām idejām nāk pie mums, jo šeit jau gadu notiek brīnumi. Mākslinieks ir tas, kurš mums dod šo domu, krāsas un emocijas briedumā. Paldies Džemmai, ka viņa veido tiltu starp sabiedriskiem notikumiem, tiltu starp paaudzēm. Līdz ar to mēs kļūstam bagātāki, mācoties lasīt šīs gleznas kā vērtīgu grāmatu. Un, kā mēs zinām, māksla ir augstākais dvēseles lidojums. Esmu laimīga, ka man ir iespēja būt klāt šajā vēsturiskajā momentā, atklājot Džemmas izstādi”.

Izstādes kuratore Inga Šteimane: “Mākslas darbs nav izsmeļams, tas pieder gan mūsu laikam, gan nākamībai, tas ir paradokss, atšķirīgs no visa laicīgi pārejošā. Mēs bieži esam uz slidena pamata mākslas darba priekšā. Vislabāk mākslas darbu saprot tie, kas to nemaz nesaprot. Strādājot pie šīs izstādes, es no Džemmas mācījos šo “ļaušanās gudrajai nesaprašanai” sajūtu, kas, manuprāt, nes viņu kā uz tādiem spārniem un atainot šīs sarežģītās, ideālistiskās mākslas problēmas un uzstādījumus, ko viņa izvirzījusi šajā personālizstādē. Un, manuprāt, rezultāts ir tik pārliecinošs, ka neprasa komentārus. Bet, ja nu kādi komentāri ir, došu vārdu pašai māksliniecei…”

Džemma Skulme: “Labvakar, izstāde nebūtu notikusi, ja nebūtu vairāk palīgu. Gleznotājam tomēr vajag labu stimulu un tāds ir bijis atsevišķu mākslas mecenātu – Jāņa un Dinas Zuzānu veidolā. Viņi vienkārši palīdzēja iegūt gan krāsu, gan audeklus. Jāņa vīrišķīgā roka palīdzēja virzīties mākslā un jaunajiem tā sadarboties, ka pat brīnos. Jā, spars man ir bijis visa šā gada garumā. Es gribēju vairāk un daiļrunīgāk runāt, bet man nav pašreiz visai labi…apsvēru, kā tas būs, ja te tagad saļimšu un man vajadzēs Ātro palīdzību, bet es šo vājuma brīdi pārvarēju šeit, šajā laikā… Te varbūt vislielākais pārsteigums bija Jānis Šipkēvics jaunākais, kura smalkums, smeldze un stīgojums ievibrējās starp jums, mākslasdarbu novērtētājiem. Mākslai, protams, vajag i telpu, i sapratni. Mēs kaut ko tiešām esam panākuši kopā. Man bija labi, kad Juris Dimiters, mans dēls, ienāca manā darbnīcā (iepriekš bija teicis: “Nu, mamma jau vairs negleznos”) un atklāja: ”Tur kaut kas notiek!” (ar apbrīnu balsī). Tas man deva stimulu.”

Pērn Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā un šogad Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā notikušas plašas Džemmas Skulmes darbu retrospekcijas. Savukārt, projekts “Džemma 90”, kurā septiņi jauni autori veidoja personālizstādes saistībā ar Džemmas Skulmes mākslu un harizmātisko devumu kultūrā, rosinājis reflektēt par mantojuma klātbūtni laikmetīgajā mākslā.

Izstāde “Krāsas garša” Dubultos ir iespēja iepazīties ar visjaunākajiem Džemmas Skulmes darbiem. Tie gleznoti šogad un pārsteidz ar radošo uzdevumu vērienu. Sešpadsmit gleznas ir krāsas vieliskuma un abstrakta simbolisma izgaršošana.

Māksliniece atzīst, ka darbi tapuši, izbaudot “to labo, meditatīvo sajūtu, kas rodas, satiekoties ar krāsu”. Vienlaikus gleznas radušās kritiskā dialogā ar pašas Skulmes līdzšinējo veikumu un ar moderno glezniecību plašākā skatījumā –  “tā ir pretestība pret tiem smukajiem, labajiem paņēmieniem”, komentē māksliniece. Izstādi “Krāsas garša” var dēvēt par Džemmas Skulmes “atbrīvošanās ceļa” (E. Kļaviņš) turpinājumu.

Izstādes otro stāvu veidos 2015. gadā gleznotās neodadaistiskās princeses, bērni un karalienes, kā arī agrāk tapušas kolāžas, kuras Džemma Skulme sauc  dažādi – par “Kariatīdēm”, “Putnubiedēkļiem” un “Vēstures piezīmēm”, bet kuras vieno koncepcija – izmantot to, kas ir mājās. Kolāžas ir vēl nenovērtēts kopums Džemmas Skulmes daiļradē, kas tapušas paralēli “tīrajai” glezniecībai no 1982. gada līdz 2012. gadam un būvē tiltus starp Latviju un pasauli, starp visos laikos izkaisīto latvisko identitāti un kļūst arī par autores simbolisku tiltu no padomju laikiem uz neatkarību.

Arvīds Deģis, Ievas Zemītes foto

Atbildēt