Dziedāt korī ir veselīgi

Pēc sarunas ar Baltijas jūras koru konkursa idejas autoru un organizatoru Jāni Ozolu nepamet sajūta, ka nupat esam iegājuši vēsturē ar vēl kādu grandiozu notikumu, un visi kopā esam liecinieki sapņa piepildījumam, kas turpmāk būtiski ietekmēs amatieru koru spēju sevi pierādīt starptautiskā mērogā.

Un tomēr šis veiksmes stāsts, kā allaž, nav tikai par uzvaru. Koru attiecībās parādās cīņas spars, mīlestība un draudzība, kur mūzika kalpo kā vēstnesis iekšējiem pārdzīvojumiem, kas vieno mūs visus.

Šķiet, katrs korists uz skatuves sevi iztulko attiecīgi tai emociju gammai, ar kuru sevi identificēt spēja daudzi. Brīdī, kad Grand Prix balvas ieguvēji koris “Sōla” izpilda komponista Riharda Dubras gara darbu “Hail, O Star of the Ocean” zāli pārņem absolūts klusums, un uz mirkli pat liekas, ka klātesošo sirdspuksti ir skaļāki par ieelpas un izelpas skaņu, tādējādi paši kļūdami par daļu no mūzikas, par daļu no Jāņa ieceres. Un, liekas, ir piepildījies arī mans sapnis. Būt šeit un tagad, apzināties savu esību un visu lietu kopsakarību, vietā, kur mūzikas plūdums nojauc ikvienu barjeru un ļauj beidzot saredzēt, cik ļoti mēs visi ilgojamies pēc miera un skaistuma.

Dažs aiz sajūsmas ceļas kājās, cits slauka saviļņojuma asaras, vēl kāds aizvēris acis un klusiņām līdzi čukst vārdus, taču skaidrs ir viens – mūzika arī šoreiz ir uzvarējusi, padarot par uzvarētāju ikvienu.

“Es gan to (koru konkursu) nekādā veidā nesaistu ar nemieriem. Kora mūzika ir mana profesija, mana mīlestība, un jebkura mūzika, kas nākusi no sirds, vienkārši pasauli padara labāku,” atzīst diriģents Jānis Ozols.

Vai šāds pasākums, koru mūzika kopumā varētu būt kā iespēja mums visiem apstāties un padomāt, kurp mēs ejam?

Savā ziņā – jā, tā ir iespēja, bet savā darbā to nekad nesludinu. Es drīzāk sludinu, ka dziedāt korī ir veselīgi! (smaida)

Tad šī būtu tāda kā Jūsu pasākuma misija …

Jā, es gribu, lai visi dzīvo ilgāk! (smejas)

Runājot par konkursa izaugsmi un nākotnes plāniem, Jānis ar neviltotu pārliecību un sev raksturīgo spēju jebkurai sarunai piešķilt nelielu, bet veselīgu ironijas devu, vien uzskaita:

“Nu, tālāk būs otrais (konkurss), un trešais un tā līdz 72, katru gadu!”

Protams, ka Jāņa entuziasms un dedzība ne vien nepārsteidz, bet pat iedvesmo ticēt un cerēt, ka visam ir jāizdodas un jāturpinās tieši ar tik pat lielu precizitāti un konsekvenci, cik iepriekš uzskaitīts. Un kāpēc gan ne? Jāņa sapnis un pavisam reāla iespēja to piepildīt noteikti ir kalpojis par dzinuli ikvienam konkursa dalībniekam, ja reiz vienuviet pulcējis tik daudzus.
Jānis Ozols: “Sajūtas kolosālas! Esmu pārlaimīgs. Tas ir neticami, ka manas idejas dēļ ir sabraukuši 350 līdz 400 cilvēki, un visi ir laimīgi, priecīgi un ir pateicīgi organizācijai, un, ņemot vērā, ka tas ir pirmais konkurss, neesam pieļāvuši pārāk daudz kļūdu. Tas ir fantastiski, mēs ar Jūrmalas domes atbalstu esam izdarījuši neticamo!”
Noslēdzot sarunu, Jānis bilst: “Es varu tikai pateikties Dievam, ka, jā, man ir tas spēks.”

Ieva Zuļģe, speciāli “Jūrmalas Ziņām”

Atbildēt