Jaunķemeru sanatorija: kā tās darbs izskatās no pacientu viedokļa?

Jūrmalas vienīgā pilnvērtīgi strādājošā kūrortmedicīnas un dziedniecības iestāde Jaunķemeros ir kā cerības stariņš drūmajos Ķemeros — tāds iespaids radās, kad nokļuvu tur pēc ārsta norīkojuma.

Šīgada «pirmo ziemu», tātad novembra sākumu, pārlaidu nevis Bahamās vai Bermudās, bet tepat Jūrmalas veselības un siltuma oāzē — Jaunķemeros, kur nokļuvu ar visparastāko elektrovilcienu un 8. maršruta mikriņu.

KRC–Sanare iegriezos pirmo reizi, mani iespaidi bija reklāmas maz ietekmēti un svaigi. Piedzīvotais nelika vilties. Kopš zvanīju un pieteicos, līdz ierašanās brīdim pagāja apmēram trīs nedēļas, kuru laikā varēju veikt nepieciešamos izmeklējumus un saņēmu nosūtījumu no ģimenes ārsta.

Nonākot profesionāļu rokās

Pārkāpjot sanatorijas slieksni, tiku uzlikta (pārnestā, bet labā nozīmē) uz konveijera lentes, kas mani precīzi un pārdomāti nogādāja reģistratūrā, kasē, dzīvojamā numuriņā, ēdnīcā, ārsta kabinetā, visbeidzot — citā reģistratūrā, no kuras iznācu jau ar gatavu rehabilitācijas plānu rokā, un tas viss nepilnu divu stundu laikā! Ārste M. Mihailova mani rūpīgi, pacietīgi iztaujāja, noskaidrojot ne tikai sāpošākos punktus, bet pievēršot uzmanību arī iepriekš lietotajiem medikamentiem, sirdsdarbībai un pirms tam veiktajai ārstēšanai.

Akcents tika likts uz fizioterapiju un ūdens procedūrām, kuras sākās nekavējoties, tajā pašā dienā. Ja kaut kas izrādījās nepiemērots vai radās papildu vēlmes, varēja veikt izmaiņas, tās saskaņojot ar savu dakteri. Vairāki pakalpojumi, kuri neietilpa priekšapmaksā, nepārsniedza citur redzamo poliklīnikas vai privātā sektora izcenojumu. Tātad — lieka dārdzība netika novērota!

Ārstēšana — intensīvi patīkama

Pavisam viesmīlīgajos Jaunķemeros pavadīju desmit dienas. No pirmdienas līdz piektdienai aktivitāšu skaits neļāva atslābt ne mirkli — atlika tikai pārģērbties, apmainīt dvieļus un nesties uz nākamo kabinetu vai treniņu telpu. Brīvdienās atlika arī laiks gaišajā diennakts daļā pastaigām gar jūru, līdz kurai vien dažu simtu metru attālums, vai mežā, kas atrodas visapkārt. Katru vakaru mēs, pacienti, varējām apmeklēt kādu no plašā kultūras pasākumu klāsta — kino, koncertu vai dejas. Es parasti izvēlējos dzīvo mūziku — dziedātājus un ģitāristus, bet tie, kas bija saguruši no procedūrām, savās istabās varēja skatīties televizoru ar mūsu valstī populārākajiem kanāliem.

Personāls atstāja zinošu un labvēlīgu iespaidu, turklāt runāja tajās valodās, kurās pacienti varēja labāk izteikties — kā nekā ir tādi pacienti, kam ir pagrūti izskaidrot savas veselības norises ārstam, lietojot to valodu, kas nav viņu dzimtā. Reiz, neaprēķinājusi liftu lielo noslogotību, nokavēju procedūras sākumu, taču nesaņēmu pat aizrādījumu. Jāuzteic arī nevainojamā tīrība kā istabās, tā koplietošanas telpās. Kurināja tā, ka man un istabas biedrenei šķita pat par karstu, nakts vidū nācās celties, lai padzertos un vēdinātu, taču gados vecākiem cilvēkiem šāds klimats varbūt netraucēja.

Paldies personālam!

Ēdnīcas apmeklējums katru reizi bija īsts garšas piedzīvojums, jo piedāvājums tikpat kā neatkārtojās. Varēja izvēlēties no 2 — 3 zupām un 3 — 4 otrajiem ēdieniem: viss svaigs, gaumīgi noformēts, vajadzīgajā temperatūrā. Lielāko piekrišanu parasti izraisīja omlete ar puķkāpostiem, pildīta paprika, vista ar dārzeņiem, soļanka. Padomāts par veģetāriešiem, diabētiķiem un citādām niansēm. Mani kā kafijmīli sākumā pārsteidza tās neesamība pat brokastīs, taču atrisināju šo problēmu pašas spēkiem. Visā uzturēšanās periodā galda vieta bija pastāvīga, kļūstot par sadzīvisku sarunu punktu. Uzzināju, ka Jaunķemeros cilvēki mēdz iegriezties atkārtoti, tātad jūt veselības uzlabošanos un apmierināti ar servisu. Pārsvarā izvēloties 7 vai 10 dienu kursu reizi gadā, tāpēc ka vidējam pacientam ko vairāk neesot viegli atļauties. Rīdzinieki nereti apmeklējot tikai procedūras, vakarā atgriežoties mājās, jo 16:00 visi kabineti darbu beidz.

Drūmās, vējainās novembra dienas pagāja nemanot, par ko paldies visam personālam — īpaši baseina trenerei Veltai, fizioterapijas praktikantei Ludmilai, masierei Ingrīdai un otrās galdiņu rindas oficiantei, kurai nācās skriet uz virtuvi pēc kabaču pankūkām, jo es kategoriski attiecos no griķiem! (Tos es studiju laikā RTU tā dabūju atēsties, ka vēl tagad nevaru dabūt iekšā.) Jācer, ka pēc decembrī paredzētā remonta darbosies arī strūklaka ar kaskādi, kura tik krāšņi izskatās reklāmas bildēs, un balkonos netiks bērta maize baložiem — viņi to pārāk aši pārstrādā! Novēlu sanatorijas darbiniekiem pacietību, veselību un smaidu sejā.

Ilga Liepiņa, speciāli “Jūrmalas Ziņām”

Redaktora piebilde: lai jūrmalnieki varētu ieraudzīt SIA KRC–Sanare darbu ar pacientu acīm, mēs «notestēt» Jaunķemerus uzaicinājām Ilgu Liepiņu — rakstnieci no Tukuma un kādreizējo kaugurnieci, kura ir autore tādiem romāniem kā «Mana draudzene ēna» un «Kumeļu sauks Delveris».

Atbildēt