Junker*, mīļais, saki nu, kā glābt manu garāžu?

 

Mūsu laikraksts jau vairākkārt ir rakstījis par to, kā banda, kuras sastāvā ir deputāts, ievērojams uzņēmējs un bijušie tiesībsargāšanas struktūru vadītāji, gaišā dienas laikā veica 90. gadiem raksturīgu rēderismu aktu – 600 jūrmalnieku garāžu atņemšanu.

Šis noziegums nebūtu iespējams, ja bijusī garāžu kooperatīva valde nebūtu tik pērkama. Tomēr tagad garāžu īpašnieki ir panākuši, ka valsts notārs ir atcēlis šīs valdes lēmumus.

Pret valdi ir ierosināta krimināllieta, tomēr tās ietvaros bijušos apzagušos vadītājus par apsūdzētajiem atzīt netiek steigts. Šo faktu garāžu īpašnieki vēl varētu paciest, tomēr gaidīt, ka garāžas arī turpmāk neierobežoti ceļo no vienas fiktīvas bilances uz citu, jūrmalnieki nav ar mieru. Tāpēc cietušo pārstāvju grupa ieradās Eiropas Savienības mājā Rīgā, Aspazijas bulvārī 28, lai saņemtu skaidrojumu, kā iesniegt sūdzību Eiropas Komisijā. Paskaidrojumus un anketas, lai iesniegtu sūdzību, viņi saņēma un ķērās pie darba.

Piecdesmit pieci cilvēki, ar kuriem man sanāk diezgan bieži satikties, vienā balsī apgalvo, ka nesaprot, kāpēc viņus individuālā kārtā neatzīst par cietušajiem atbilstoši direktīvai 2012/29/EU.

Pārlūkoju internetu un vērsos pie speciālistiem. Pirmais, kas pārsteidza, – ka Rīgas tieslietu korifeji uzraugošā prokurora personā uz šo direktīvu neatsaucas, tieši tāpat kā uz to neatsaucas likumi, kas regulē kooperatīvu darbību. Bet Kooperatīvo sabiedrību likuma 1. pantā ir skaidri teikts, ka „iestāšanās maksa – kooperatīvās sabiedrības biedra naudas iemaksa, kas paredzēta ar viņa uzņemšanu saistīto izdevumu segšanai” un „paja – fiziskās vai juridiskās personas ieguldījums attiecīgās kooperatīvās sabiedrības pamatkapitālā”. Savulaik tā bija fiksēta visos grāmatvedības dokumentos un līdzinājās 80 latiem.

Kooperatīvā „Jūrmalas stūre” ir 1000 biedru, kas nozīmē, ka kasē ir jābūt 80 000 latu jeb miljona desmitdaļai, ja rēķina eiro. Kas tad tā par iestāšanās maksu? Tas jau ir vesels kapitāls, par kuru gar garāžām trolejbusu līniju var ierīkot! Lai kā pašreizējam garāžu „komandierim” Igoram Ciršam gribētos šo kapitālu piesegt un nodēvēt par kaut ko citu, ko finanšu zinātnēs nesvaidītais Mežapuķes kungs kaut kā ir noformējis, viņam tas neizdosies. Tā nav biedru nauda vai iestāšanās maksa. Tā ir PAJA, un šis fakts nav maināms.

Īsāk sakot, no kooperatīva ir pazuduši 10 000 eiro, tāpat kā 600 garāžas, un kādam (uzminiet – kam) ir ļoti neizdevīgi, apzagtie garāžu īpašnieki tagad paceļ balsi un nodala kotletes no mušām, t. i., pajas no iemaksām.

Kur gan radusies šāda kooperatīva vadības pozīcija? Pēc tiesas un taisnības vadībai vajadzētu aizstāvēt savu kooperatoru tiesības. Rodas aizdomas, kuras gan tūlīt pat gribas dzīt prom, – ka varbūt aiz formulas „nelieniet, viss tiek kontrolēts” slēpjas vēlme, kuras pamats meklējams amatā, – savākt biedra naudu, ko tērēt juridiskajiem pakalpojumiem, kuri ir vajadzīgi jau vairākus gadus. Vadībai ir nodrošināta alga: kas gan ir 15 eiro no deguna? Bet, ja divas reizes, ja trīs? Kur steigties?

Jābaidās vien par to – kamēr neviens nesteidzas, garāžas var nonākt tur, no kurienes tās varēs atgūt tikai caur daudzām tiesām. Un tās arī maksā naudu.

Lūk, ko jums, dārgie lasītāji, teikšu pusfinālā. To dzirdēju autobusā, kamēr uz Eiropas Savienības māju braucām: „Uz Ciršu paļaujies, bet arī pats turi acis vaļā. Citādi beigās arī par bikšu atpakaļ atdošanu liks naudu kolektīvi maksāt. Paja ir individuāla lieta! Un mums to nozaga. Tāpēc virzāmies uz Eiropu. Ja Eiropa mūs neiekaroja, mēs iekarosim Eiropu. Intelektuāli.”

*Žans Klods Junkers – Eiropas Komisijas prezidents

Oļegs Rubīns

Atbildēt