Kad liekas – viss jau ir pateikts… Vēl tikai saruna ar Dievu, tā kalpiem un savu sirdsapziņu

Ar laikraksta “ Jūrmalas Ziņas” pēdējo numuru somā dodos pie piecu Jūrmalas dievnamu pārstāvjiem, lai rastu atbildi uz jautājumu, kas smagi nospiež sirdi . Sarunu ievadā godīgi atzīstu, ka esam ārkārtīgi nikni un sarūgtināti par to, cik bezatbildīgi un bezkaunīgi patreizējā pilsētas vadība rīkojas ar mūsu lielākajiem dārgumiem – pilsētas resursiem – dabu, cilvēkiem, nodokļiem.

Ir priekšvēlēšanu laiks, tāpēc gribu jautāt garīgās dzīves pārstāvjiem viņu viedokli par to, kas, viņuprāt , ir sabiedrības nepatikas pamats pret politiķiem. Politiķis un nelietis ir teju vai sinonīmi. Es redzu šajā attieksmē milzu ļaunumu. No kurienes , kāpēc? Pašlaik, sekojot līdzi visu 12 partiju politiskajām reklāmām jūrmalā, redzams daudz jaunu, jauku, gaišu cilvēku. Tie lieliski demonstrē savu labo gribu, cits par citu labāk pamato un pierāda to, ka spēs tikt galā ar pilsētas vadību un sakārtošanu daudz reižu labāk, kā to dara patreizējie.

Tomēr šīs nav pirmās vēlēšanas ar tik pārliecinošiem solījumiem. Pienāk brīdis, kad skrējiens pēc varas beidzies, deputāti ievēlēti un atkal kā ar āmuru pa pieri – visi labie ļaudis, kuriem esam noticējuši, izrādās tādi paši .. kā iepriekšējie.

Tad jautājums – kurā brīdī šis lieliskais cilvēks, labās gribas paudējs, saimnieks ar krietnu rūpību, gudrinieks un nākotnes cilvēks pārtop par cietsirdi, nejēgu, vienaldzīgo, pat zagli? Vai tas notiek mūsu prātos vai realitātē?

Kur patiesībā dzīvo ļaunums?

Kāda sabiedrība, tādi tās politiķi. Spoguļojamies.

Arnis Bušs, Dubultu ev.lut. draudzes mācītājs

Mācītāja Arņa Buša darba diena ir noslogota. Satiekamies Jūrmalas Dubultu Evaņģēliski luteriskās baznīcas darba kabinetā neilgu brīdi pirms laulību ceremonijas, kad šķiet, sarunai par patreizējām dzīves negācijām galīgi nav īstais laiks. Domas vajadzētu koncentrēt uz gaidāmo divu cilvēku visskaistāko notikumu dzīvē. Tomēr sarunas gaitā saprotu, mācītāja sirdī un prātā ir mazliet cita konstrukcija kā mums, ikdienas skrējējiem, sava labuma un izdevīguma meklētājiem. Ar apskaužamu mieru viņš runā kā par Dievu, tā Velnu – lieliski zinot kur un kā tos atpazīt. Tāpēc saruna par ļaunumu pirms kāzām nebūt nav traucējoša.

– Nemaz tik traki ar to ļaunumu nav, mierīgi un pārliecinoši iesāk mācītājs A. Bušs.

Dubultu ev. lut. baznīca

– Ja ņemam vērā kopīgo cilvēku daudzumu – nav daudz to, kuri runā un par kuriem runā. Problēma ir tajā, ka šo negāciju – ļaunumu izceļam. Mēs esam tikai cilvēki. Agri vai vēlu mēs tiekam sāpināti. Ja nepiepildām viens otra ambīcijas – sāpes ir neizbēgamas. Ja esi nonācis uz skatuves, tev jārēķinās ar to, ka visapkārt sāksies uguņošana un tevi ļoti labi izgaismos. Neko nevarēsi noslēpt.

Kas tad ir šie cilvēki, kuri nonāk uz skatuves? Tie ir ļaudis, ar kuriem mēs pārējie kopā esam auguši, gājuši skolā, skolojuši tos, dziedinājuši – mūsu pašu sarunu un domubiedri. Tātad – mēs paši vai precīzāk – mūsu spogulis. Kāda sabiedrība – tādi tās politiķi. Spoguļojamies. Jāsaka – paldies Dievam, ka mēs neesam nokļuvuši visu uzmanības centrā. Ar mums notiktu tieši tas pats.

Reiz pie manis atnāca kāds ierēdnis un sarunā gadījās retorisks jautājums – Bet ko jūs darītu, ja jums kāds piedāvātu kukuli?

Viena atbildes daļa ir no baušļiem – (..) un neieved mūs kārdināšanā (..), tomēr šeit runājam par vēl ko. Jau pati izvēle starp labu un ļaunu ir krišana. Tajā gadījumā, ja tiek piedāvāts šāds variants. Brīvība ir , ja domājam par ko labāk izšķirties – labu vai vēl labāku.

Pasaule piedāvāja un nemitīgi piedāvās kukuļot. Tas ir sātans, kas rāda savu bagātību un kam grib, tam dod. Bagātība ir viņa instruments. Ir jāsaprot, ka velns ir spēcīgāks par mums. Agri vai vēlu mēs klupsim. Ko par pudeli var nopirkt uz ielas stūra, tam nekad netiks dots vairāk. Automašīnu, māju, naudu – tas ir maksimums. Ja ir daudz naudas, var iegūt varu. Un tie ir maldi. Lai cik liela nauda, tā nenodrošina mūžīgu varu. Tas ir tikai kārdinājums.

Citēšu Ēdenes Dārzu. Jūs variet būt dievi, ja ziniet, kas ir labs un kas ļauns.

Ikvienam cilvēkam ir vēlme būt mazam dievam. Liberālā pasaule sāk piekāpties ļaunuma priekšā, daudz ko pasludinot par labu. Piemēram – viendzimuma attiecības, laulības.

Ja runājam par politiķiem tad uzskatu, ka politiķis ir nopietna profesija, kas ir jāmācās. Tai ir jānobriest. Ja jaunietim blakus ir zinošs, prasmīgs politiķis, kurš gatavs dalīties pieredzē un tas viss ir veselīgās proporcijās – jaunietim politikā nebūs problēmu prasmīgi darboties.

Ir jāzina drēbe. Ja politikā nonāk dēļ popularitātes – aktieri, dziedātāji, komponisti, aiz viņiem stāv rinda citi cilvēki, kuri, iekļūstot pašvaldībā vai Saeimā kļūst par instrumentu citu mērķu sasniegšanai.

Ja politikā nokļūst vienkārši ar laba cilvēka statusu – viņš praktiski ir maz lietojams. Jo politikā labi var darboties cilvēks, kurš pēc savas būtības un domāšanas ir stratēģis, diplomāts, ārsts.

Nedēļu pirms pašvaldības vēlēšanām varu teikt lūk, ko.

Līdums ir nolīsts. Nezāles izravētas, saknes izlasītas, zeme uzirdināta, sēkla iedēstīta.

Tā augs. Jo ir, kas audzē. To dara Dievs. Nav citas varas, kā vien Dieva vara. Un, ja arī ir, tad tā ir Dieva ielikta.

Ko paši esam zemē ielikuši, to arī ieraudzīsim uzaugam. Pašu lolotu, koptu un cerētu. Pašu spoguli.

Naida nav, ir mīlestības trūkums

Svētā apustulim pielīdzinātā lielkņaza Vladimira Latvijas Pareizticīgā baznīca

Dubultos Pareizticīgajā baznīcā Dievkalpojuma laiks. Kad tas galā, satieku turpat ļaužu bariņā svēto tēvu Vladimiru.

Izdzirdot lūgumu pārrunāt dažus vārdus ar laikrakstu Jūrmalas Ziņas, viņš sauc kalpotāju un lūdz preses sekretāres telefona numuru, jo mums runāt neesot par ko. Baznīca dzīvo savu mierīgo gara dzīvi, te vienīgie jaunumi ir Lieldienas un Ziemassvētki, jā, arī šosvētdien Vasarsvētki.

Tomēr saruna lēni uzņem savu gaitu un gandrīz stundu runājamies kā labi draugi. Tādi ir pareizticīgo mācītāji. Runāt ar viņiem ir ļoti viegli un patīkami.

– Par naidu nav jāuztraucas, saka tēvs Vladimirs.

– Ja cilvēks to piedzīvo, viņš piedzīvo emocijas. Tā ir attieksme, aktīva attieksme, tātad virzība. Vienalga pret ko – naids pret varu, politiķiem, konkurentiem. Tas liek cilvēkam rīkoties.

Svētā apustulim pielīdzinātā lielkņaza Vladimira Latvijas Pareizticīgā baznīca

Daudz lielāks posts ir vienaldzība. Vienaldzība un mīlestības trūkums. Nedzimst bērni. Vai jūs esat apbraukājuši Latvijas pilsētas? Daudz mums skaistu, sakoptu pilsētu – asfaltētas ielas, bruģēti gājēju celiņi, parki, pieminekļi, strūklakas. Bet pilsētas ir tukšas. Tajās nav cilvēku.

Ja no pilsētām pazūd cilvēki, tas nozīmē, ka pazudusi mīlestība. Izmirst latviešu valoda kopā ar aizbraucošajiem cilvēkiem. Latvieši nedzemdē bērnus tā, lai būtu kopējais pieaugums, nemāca tiem tautas kultūru, nekopj valodu.

Naids un dusmas lielā mērā rodas no tā, ka pārāk domājam par pagātni. Bet par to galīgi nav jēgas domāt. Tā ir aizgājusi un to vairs nevar labot. Cilvēkiem jādomā par nākotni – ko un kā darīsim rīt?

Kopš vairs neiznāk laikraksts “Dien  a”, es avīzes nelasu. Un, ziniet, esmu ļoti laimīgs cilvēks. Dzīvoju šodienā un plānoju rītdienu. Tas dod miera sajūtu.

Manā skatījumā visi cilvēki ir pilnīgi vienādi. Vai tie politiķi, deputāti, ierēdņi vai uzņēmēji. Te nāk visi. Nāk, lai nomierinātu prātu, iegūtu mieru un dziedināšanu.

Mūsu baznīcā ir divi lieli notikumi – Ziemassvētki un Lieldienas – Kristus dzīve. Sadarbojamies ar luterāņu draudzi šajos svētkos un ikdienā. Mūsu visu pārliecība ir tā, ka sabiedrībā katastrofāli trūkst Mīlestības. Tas ir lielākais posts.

Vienaldzīgam cilvēkam nerūp, kas notiek ar viņu, viņa līdzcilvēkiem, pilsētu, valsti. Kad ir mīlestības trūkums, tauta mirst. Naida nav. Ir tikai vienaldzība un mīlestības trūkums.

Ejiet mīlestībā! Lai Dievs jūs svētī.

Dievs cilvēkam devis prātu, lai tas izšķirtu, kas labs, kas ļauns

Draudzes mācītājs Tēvs Ivans

Ķemeru baptistu draudzes mācītājs Ivans Rošiors ir bulgārs no Moldovas.

Viņa ticība sakņojas dziļi Bībeles konsekvencēs un paša piedzīvotajā. Dievs ir bijis žēlīgs un tā pievērsis visu viņa ģimeni ticībai. Caur sāpīgiem pārbaudījumiem pie mīlestības pret Dievu nonācis cilvēks ir nesatricināms savā pārliecībā. Tāds ir Tēvs Ivans.

Viņa rūpes un mīlestība ik dienu tiek dzīves grūtdieņiem. Savulaik Ķemeros – tālāk no Rīgas tika izmitināti ap 120 bijušo cietumnieku. Pārsvarā ar nopietnām veselības problēmām – pansionātā. Nu apmēram 100 no viņiem Dievs ir žēlīgi paņēmis pie sevis. Atlikušie 20 pārsvarā sastopami lielveikalu tuvumā, vai ceļmalās snauduļojam ratiņkrēslos.

Otra grupa ir bērni no bērnunama, nelabvēlīgām ģimenēm un to vienaudži. Viņi paši atraduši ceļu uz draudzes namu – bijušo novārtā pamesto veikala ēku, ko Ivans ieraudzījis, iemīlējis, ar Dieva un draugu palīdzību ieguvis, nu uztur un kopj kā Dievnamu tiem, kuri šeit labprāt iegriežas pēc miera un labestības.

Ir trīs bērnu pansionāti, par ko runājot tēvs nespēj valdīt asaras – Baldones, Jelgavas Ziedkalni un Rīgas pansionāts. Šeit guļ bērniņi, kuri visdrīzāk nekad ar vārdiem “paldies” nepateiks nekad un nevienam, jo to fiziski vienkārši nespēj. Tomēr viņu sirdīs par katru labu domu un darbu pateicība dzīvo nešaubīgi. Tas ir svarīgāk, kā vārdi.

Ķemeru baptistu draudzes saieta namā

Tāda ir arī baptistu ticība – dziļi sirdī, ne vārdos.

– Kad Kristus teica sprediķi, to klausījās 17 dažādas tautības, kur katra runā savā valodā, taču sprediķi saprata visi, – tēva Ivana valoda mirguļo kā avots.

– Vasarsvētki, jeb piecdesmitās dienas kopš Kristus augšāmcelšanās svētki baptistu draudzē ir vienlīdz svarīgi kā Ziemassvētki un Lieldienas. Dieva dēls Kristus savā sprediķī pirms krustā sišanas sacīja – man ir jāiet un tā būs labāk. Jums nāks cits skolotājs un tas būs Svētais Gars.

Te arī rodama Svētās Trīsvienības jēga – Kristus, pārstājot eksistēt kā dzīva miesa, deva vietu Svētajam Garam, kas dzīvo it visur – dabā, cilvēku sirdīs. Ne ikonās un rituālos, bet dziļi cilvēku sirdīs. Pateicības jūtās, ne vārdos. Cilvēki maldās, ja domā, ka nobučojot ikonu, ir apliecinājuši savu mīlestību Dievam.

Mēs visi zinām par Dievu. Iedomājieties, ja pēkšņi cilvēkam pienāk brīdis, kad tas nostājas Dieva priekšā. Vai varat iedomāties kaut vienu, kurš teiktu – es neko par tevi nezinu – pirmo reizi dzirdu!

Varas cilvēki arī visi labi zina Dievu. Un zina to, kas ir labs, kas slikts. Ir vienkārša mēraukla, pirms izšķirties, kādu lēmumu pieņemt. Vajag vien iedomāties – ko par to teiktu Dievs. Vai tad ir grūti domās ar Viņu parunāt. Ja saklausi, ka Dievs saka: “ Labi, dēls Jāni, tas ir ļoti labs lēmums, iepriecini mani un dari tā! “, tad zini, ka dari labu cilvēkiem. Taču pajautā godīgi, kad grasies lemt par labu sev, ne cilvēkiem. Esmu pārliecināts, ka ikviens sadzirdēs Dieva balsi: “ Es Tevi nepazīstu un negribu pazīt, ej prom no manis!” Tas ir tieši tik vienkārši.

Es lūdzos katru dienu, lai Dievs dod varai prātu. Lai visi likumi un lēmumi tiek par labu tautai pieņemti. Lai Dieva dusmām nekad nebūtu jāvēršas pret valsts vai pašvaldības varu tās slikto lēmumu dēļ.

Ir maldīgi domāt, ka beidzoties šīs zemes gaitām, mācītājs pie kapa piedod visus grēkus un cilvēks nonāk Dieva valstībā – Paradīzē. Tas atbrīvo ceļu ļaunumam uz zemes. Krietnam un mīlestībā pret līdzcilvēkiem ir jābūt šodien, šeit, šajā pat mirklī. Cilvēks spēj kontaktēties ar Dievu tikai tik ilgi, kamēr ir dzīvs.

Esam tikuši līdz kafijas galdam, tēvs Ivans noskaita pateicības lūgsnu, kad telpā ienāk padzīvojusi sieviete, sasveicinās un ziņķārīgi raugās uz istabas sienām

– A, jūs baptistu draudze, ja? Jā, redzu, te nav nevienas ikonas! Nē, nē, es tikai paskatīties, esmu vecticībniece un savu ticību nemainīšu, kundze atsakās no piedāvātās kafijas un steidzas uz autobusu.

Tēvs Ivans atvadoties sievietei velta vārdus

– Ticība nav jāmaina ! Sevi ir jāmaina!

Bet mums pasmejoties saka

– Ja cilvēki tik daudz ēstu, cik ticētu, tad sen būtu badā nomiruši.

Mīlestība tiek dalīta uz visiem – arī uz valsts varu

Svēto Apustuļu Pētera un Pāvila pareizticīgās draudzes vecākā Aija

Par Svēto Apustuļu Pētera un Pāvila pareizticīgās draudzes baznīcu Ķemeros zina visi jūrmalnieki. Daudzi arī to, ka šī Ķemeru vecākā baznīca, kas celta 1893. g. ir Ziemeļkrievijas koka baznīcu arhitektūras formās, pēc zinātāju nostāstiem – bez nevienas naglas.

Pie baznīcas ieejas durvīm ir ērti soliņi, tur arī iekārtojamies un runājamies ar pareizticīgo draudzes vecāko Aiju.

Aija baznīcai kalpo jau 24 gadus un par savas dzīves jēgu un mērķi uzskata ticību Kristum.

Baznīca, kas būvēta bez naglām

– Viss ir ļoti vienkārši, – pēc dziļākas pauzes, kad izteikts mūsu jautājums, sāk Aija.

– Baznīca lūdz par valsts varu. Kanonos, lūgšanās, dievkalpojumu laikā. Sirsnīgi, no visas sirds, visa draudze lūdzam par valsts varu.

Esmu baznīcā kopš 90-tajiem gadiem un vērtēju, kā attīstījusies valsts, pilsēta. Viss ir uzplaucis. Cilvēki kļuvuši kulturālāki. Tas priecē. Politikā no baznīcas skatu punkta raugoties ir nozīmīgs progress. Vispirms jau tas, ka baznīca var netraucēti un brīvi darboties. Otra lieta – sakoptas pilsētas, lauki, ciemi – skaista, sakārtota vide, lieliskas ainavas.

Visa esmu ticībā, cerībā un mīlestībā. Kā var nemīlēt valsti? Mīlestība tiek dalīta uz pilnīgi visiem, tai skaitā uz valsti, valsts varu.

sv. Spiridons – atceļojis uz Ķemeru baznīcu no Grieķijas salām

Galvenais, kas traucē mīlēt ir bailes. Ja baiļu nav, tad visu var mīlēt. Pat nāvi. Jo tā ir vien pāreja, ne beigas.

Politiķiem, tai skaitā jaunajiem, iesācējiem politikā ir jābūt nobriedušiem un gataviem strādāt. Tieši strādāt. Jo brieduma pakāpi vispirms apliecina padarītie darbi.

Baznīcas uzdevums ir rūpēties par cilvēka garīgo izaugsmi. Pareizticīgie ir ļoti dziļi ticīgi cilvēki. Pie mums nāk daudz jaunu cilvēku, pamatā kaugurnieki. Pēdējos divus gadus vēroju to, kā latvieši masveidā lūdz mūsu draudzes mācītāju kristīt tos. Brauc no ārzemēm, nāk veselām ģimenēm, ģimeņu apvienībām. Cilvēki meklē mieru un mīlestību ticībā.

Ķemeri ticīgajiem ir īpaša vieta. Te, vienā nelielā teritorijā atrodas piecas baznīcas. Esam apvienojušies, sadarbojamies. Mums ir Kristīgā padome un esam tās dalībnieki.

Iebraucot Ķemeros, krustojumā ir uzstādīta īpaša zīme ar norādi uz visām baznīcām. Lepojamies ar to.

Tuvojas Vasarsvētki. No šīs dienas baznīcā mainās rituāls, lūgšanas ir īpašas. Domāju, ka visvienkāršāk ir atnākt un piedalīties. Visi būs ieguvēji.

Ne balts un pūkains, bet aizstāvis, uzmundrinājums un labo domu sargs ir Svētais Gars

Jūrmalas katoļu draudžu prāvests Andris Blūms

Saruna ar Jūrmalas katoļu draudžu prāvestu Andri Blūmu

– Es jums došu citu aizstāvi (sengrieķu valodas tiešā tulkojumā – iepriecinātāju) – Svēto Garu. Tieši tā pēdējā sprediķī teica Jēzus, kurš savas dzīves laikā stingri vērsās pret garīgo formālismu. Jēzus dziedināja un mācīja visus par Dieva mīlestību. Kristus pēcnācējs ir Svētais Gars. Tas atnāca pie cilvēkiem 50. dienā pēc Kristus augšāmcelšanās un ir uzskatāms ne par baltu un pūkainu balodi, bet gan par aizstāvi, aizstāvības liecinieku, sarežģītu lietu ekspertu, karavīru uzmundrinātāju, patriotisma stiprinātāju, labo lietu un domu turētāju. Šajā dienā svinam Vasarsvētkus.

Liekot roku uz sirds mēs visi varam apliecināt, ka zinām, kā rīkoties, lai būtu labi un taisnīgi, lai tiktu aizstāvētas cilvēku intereses. Cita lieta ir tā, ka labā izvēle mēdz būt smaga un neizdevīga.

Labu lēmumu pieņemt ir neērti un neiespējami pašlabuma meklētājiem.

Svētā Gara darbība ir salīdzināma ar sirds kardiogrammu. Tā visu laiku tiek vai nu saklausīta vai nomākta cilvēka apziņā. Mēdz gadīties, ka zīmējums ir kā nepārtraukta līnija – tātad atsakāmies to dzirdēt, ieklausīties, esam nejūtīgi pret citu vajadzībām.

Ko nozīmē vārds “ministrs”. Kalps! Bet kā ir patiesībā? Iedodiet cilvēkam naudu, varu un uzzināsi, kas viņš ir.

Viduslaikos, kad notika asiņainas cilvēku vajāšanas, cilvēki saslēdzās draudzēs kā ģimenēs. Glāba viens otru un nejautāja, kas man par to būs. Tā bija īsta cilvēku savstarpēja mīlestība . Tāpat šodien vecāki bez ierunām glābj savus bērnus, kad tiem slikti, nomoka slimība vai nelaime. Te dzīvo beznosacījumu mīlestība. Tā nekur nav pazudusi. Tā mājo cilvēku sirdīs un tas arī Svētais Gars.

Lepnība ir paša cilvēka izvēle. Pārkāpjot varas slieksni nereti tā ir klāt. Tomēr jāatceras, ka cilvēki un vēsture saglabā atmiņas ne par lepniem un iedomīgiem cilvēkiem, bet gan par patiesajiem kalpiem – tiem, kuri atstāj aiz sevis labus darbus. Ļaudis labprāt brauc apciemot ne jau lepnos radus, bet tos, kuri dalīsies ar tevi ne vien bagātībā, bet pieticīgajā maltītē, pat sadalot pēdējo maizes kumosu.

Par paaudžu maiņām runājot, atsaukšu atmiņā latviešu tautas pasaku par ragaviņām, ar ko vecīti mūža nogalē aizvelkam uz mežu.

Tā ir bijis visos laikos. Sengrieķu gudrais izsaucās – ak, vai, kāda pasaule palikusi – jaunieši ir slinki, rupji, nepieklājīgi. Šodien mēs sakām to pašu – kad mēs augām, tad gan tā negāja. Bet ir spēka cilvēki, kuri, risinot savas biznesa lietas iet pēc padoma pie tantiņas ar trīs klašu izglītību. Jo viņa ir dzīvesgudra.

Jaunietim ir spēks, vecajam gudrība. Paaudzēm jāturas   kopā.

Ja jaunie saka – mēs nāksim un darīsim visu labāk, tad man ir pamatots jautājums – bet, kāds ir jūsu motīvs? Vai ne tās pašas intereses?

Cilvēkam ir jābūt ticīgam. Tikai ticīgs cilvēks izprot to, ka visas viņa gara dāvanas un talanti nav no Dieva vai Svētā Gara doti tāpat vien. Tie doti, lai cilvēks spētu labāk kalpot citiem cilvēkiem. Ar talantiem un spējām nav jālielās, nedrīkst būt iedomīgs un tīksmināties par to. Tas ir cilvēkam dāvāts instruments, ko prasmīgi jāizmanto sabiedrības labā.

Iesaistoties jebkādā projektā ikviens, protams, cer uz atalgojumu. Tomēr tikai ticīgs cilvēks spēj baudīt lielāko gandarījumu, ko dod laba un labi padarīta darba sajūta. Tā arī ir patiesā alga.
Mans vēlējums visiem jūrmalniekiem un Latvijas ļaudīm – lai sirdi padarām jūtīgu. Lai uzklausām Dieva balsi, sirdsapziņu un kalpojam.

 

Laikraksta Jūrmalas Ziņas redakcija vēl saviem lasītājiem šajās pilsētai svarīgajās dienās atvērt prātu un sirdi mīlestībai, ticēt tam, ka ikviens ir Dieva mīlestībā dzimis un nedrīkst būt vienaldzīgs. Ja cilvēki kļūst vienaldzīgi – tauta mirst.

Priecīgus Vasarasvētkus!

Ar Jūrmalas garīdzniekiem sarunājās Lauma Kalpone un Linda Brasla – Igaune

Atbildēt