Konstantīns Raikins: “Mana aktiera karjera sākās “Dzintaros””

Šis mākslinieks, šķiet, ir bijis lemts slavai jau pirms dzimšanas. Bet vienlaikus ar slavu – arī aprunāšanai, dzēlīgām tenkām un mūžīgam salīdzinājumam ar savu slaveno tēvu, rīdzinieku Arkādiju Raikinu. 

Tēva slavas ēna sekojusi Konstantīnam pa pēdām. Viņam bija nepieciešami gadi, lai pierādītu, ka paruna par dabu, kura atpūšas pie ģēniju bērniem, bezkaunīgi melo: dižiem vecākiem dzimst diži bērni. Kostantīns Raikins ir to spoži pierādījis – ar savu talantu, darbu un fanātisku pieķeršanos teātrim. Pierādījums tam ir vienmēr skatītāju pilnās zāles, bet tas, kā zināms, mantojumā nav saņemams.

Uz Jūrmalu – ar mīlestību

– Konstantīn, jūs reiz teicāt, ka pēc zālē sēdošo skatītāju sejām un reakcijas varot spriest par to, vai pilsētā ir dramatiskais teātris. Kā jums patīk mūsu, Latvijas, publika? Vai mums valstī ir dramatiskais teātris?

– Protams! Latvijas publika ir lieliska – jūtīga, domājoša, inteliģenta. Es vienmēr esmu laimīgs, kad uzstājos Latvijā. Īpaši mīlu “Dzintarus”. Tā ir ļoti prestiža zāle, augstas kultūras telpa, ar kuru mani saista milzums atmiņu.

“Dzintari” man asociējas nevis ar “Jauno vilni” un citiem estrādes šoviem, kas tās skatuvi pārpludina pēdējos gados, bet gan ar brīnišķīgiem simfoniskajiem koncertiem, uz kuriem mani vēl veda tēvs, ar izcilu diriģentu un izcilu izpildītāju vārdiem…

– Kāpēc vēl jums dārga šī zāle?

– Tieši šeit, “Dzintaros”, pirms daudziem gadiem sākās mana solo aktiera karjera. Šeit tēvs pirmo reizi mani ieraudzīja uz skatuves – ne citu aktieru vidū, bet vienu. Un tas viņam patika. Arī pret Rīgu man ir īpaša attieksme – šeit ir dzimis mans tēvs.

Tēvs, priedes, jūra… 

– Mēs lepojamies ar to, ka jūsu izcilais tēvs ir mūsu novadnieks. Bet viņš aizbrauca no Rīgas jau agrā bērnībā. Vai viņš ir stāstījis jums par savu dzimteni, dalījies atmiņās?

Ar tēvu, izcilo Arkādiju Raikinu

– Bērnības atmiņu tēvam bija saglabājies maz. Rīgai viņš pieķērās vēlāk, jau būdams pieaudzis. Emocionāli viņš ļoti mīlēja jūsu pilsētu, daudz vadāja mani pa Rīgas ielām, stāstīdams to vēsturi. Un vēl mēs abi regulāri, daudzus gadus pēc kārtas braucām atpūsties uz Jūrmalu. Tēvs bija sirds slimnieks: jūrmalas priedes un jūra labvēlīgi ietekmēja viņa veselību – viņš kļuva jaunāks acīm redzami…

Diemžēl atpūta bija ļoti maza tēva dzīves daļa. Līdz pēdējai dienai, sevi nežēlojot, viņš strādāja – līdz pat 20 izrādēm mēnesī. Tas ir neprātīgi daudz! Parasti dramatiskajā teātrī, kad aktieris kļūst slavens, viņa iznācieni uz skatuves samazinās līdz 5-8 izrādēm mēnesī. Bet tētis nevarēja dzīvot bez skatuves.

– Ja var ticēt jūsu māsas Jekaterinas atmiņām, tad vecāki jūsu audzināšanai neveltīja īpaši daudz laika. Arkādijs pat īsti nav zinājis, kurā klasē mācās viņa bērni. Kāds ir tēvs jūsu atmiņās?

– Tēvs bija sarežģīts, savdabīgs, labsirdīgs, ļoti iespaidīgs… Domāju, ka ne jau par skolas klasēm ir runa. Audzināšanas kvalitāti nosaka atmosfēra ģimenē. Mani vecāki audzināja mani ar savu piemēru. Ne ar vārdiem vai parādot ar pirkstu, bet ar savu esību – ar savas izturēšanās būtību.

Varbūt tas tā nekautrīgi izskanēs no manas paša mutes, bet es domāju, ka no saviem vecākiem esmu pārmantojis pareizās cilvēciskās pozīcijas.

Teātris kā svētki

– Skatuves mīlestību tēvs droši vien jums ir nodevis ģenētiski. Arkādija Raikina vārdā nosauktajā teātrī “Satirikons” jūs esat ielicis savu sirdi un dvēseli. Savās intervijā ne reizi esat teicis, ka esat radījis “svētku teātri”. Ko tas nozīmē? Bagāts? Apmeklēts? Teātris, kas vienmēr sniedz skatītājam labu noskaņojumu?

Ar tēvu, izcilo Arkādiju Raikinu

– Mans teātris patiešām ir viens no apmeklētākajiem Maskavā. Bet par bagātību un vienmēr pozitīvu noskaņu neuzminējāt. Svētki – tas ir plašāks un sarežģītāks jēdziens. Tas ir tas, kas rada jūtu pacēlumu, izrauj cilvēku no sadzīves problēmām un ikdienas steigas, paceļ viņu virs monotonās rutīnas un garlaicības. To spēj tikai teātris!

Lai tas notiktu, nebūt nav obligāti sajust prieku pēc izrādes – mūsu teātrī tiek uzvestas arī traģēdijas. Skatītājs var izjust arī skumju jūtu gammu: uztraukties, bēdāties, raudāt, bet tie vienalga būs svētki – pat, ja drūmi un skumīgi. Tāpēc, ka dzīve tiem, kas atnākuši uz teātri, šajā brīdī ir saasinājusies.

Māksla vispār ir asa, uzbrūkoša. Lai gan šobrīd no mākslas prasa aizsega funkciju: lai viss būtu mīlīgi, jautri un pēc iespējas – ar puķītēm. Bet tas nav mans ceļš.

– Pirms četriem gadiem jūs pie “Satirikona” izveidojāt Skatuves mākslu augstskolu. Kādiem mērķiem?

– Katra teātra kolektīvs, ja tas pareizi attīstās, noteiktā savas nobriešanas posmā aizdomājas par šādas skolas nepieciešamību.
12 gadus es biju pasniedzējs Maskavas Dailes teātra studijā. Kad ir uzkrāta tik nopietna pedagoģiskā pieredze, tad saproti, ka vari uzsākt kaut ko savu, neierobežojot sevi ar kāda, lai arī slavena, institūta rāmjiem. Galu galā, ir laiks audzināt profesionāļus savam teātrim. “Satirikonam” ir savs ceļš. Arī savā īpašajā paņēmienā, kā aktieris dzīvo uz skatuves.

Loma kā trase

– Kas tas par paņēmienu?

– Kaut kas līdzīgs gigantiskam slalomam. Loma ir kā trase, pa kuru jānobrauc ātri un precīzi. Pie tam – nesalaužot slēpēs, ne pa krūmiem un ne pa taisno, bet izejot visu cilvēka uzvedības sarežģīto zīmējumu strauji un spilgti… Tas ir zināms enerģētisks uzbrukums, ietērpts virtuozā tehnikas izmantošanā.

– Nešaubos, ka jūs protat aizraut studentus ar aktieru profesiju un pārsteigt ar savu meistarību. Bet vai arī viņi ar kaut ko pārsteidz jūs?

– Neprasmīgs cilvēks vienmēr pārsteidz profesionāli. Nereti no šīs nezināšanas, neprasmes un šablonu neesamības rodas absolūti ģeniālas lietas, kuras nevar radīt meistarība tīrā veidā. Šī dievišķā neprasme, apjukums skatuves priekšā un ieplestās acis dažkārt dod pārsteidzošus rezultātus!

Jaunajos cilvēkos, kas atnākuši uz Skatuves mākslas augstskolu, ir bezbailība, vieglprātība, brīvība. Vai tas vienmēr ir labi? Neesmu pārliecināts… Bet tas apbur.

Balss no kulisēm

– Jums ir tik daudz lielisku kino lomu. Kāpēc jūs vairs nefilmējaties?

– Man tas kļuva neinteresanti. Arī laika nav, lai nodarbotos ar filmēšanos. Pirmajā vietā man vienmēr ir “Satirikons”. Tā ir mana saldā nasta.

– Vai tā ir taisnība, ka jūs aicināja filmēties pats Spīlbergs, bet jūs atteicāties?

Ar meitu Polīnu

– Taisnība. Es uzreiz pateicu “nē”. Kā tajā aktieru anekdotē: “Nevaru, man ir eglītes.” Ar teātri ir jānodarbojas visu laiku – no rīta līdz vakaram. Tas taču ir dzīvs organisms, tātad sadalīšanās process tajā notiek nepārtraukti. Pietiek tikai novērsties, un tas, kas bija labs, var nākamajā mirklī kļūt slikts.

– Jūsu meita Polīna ir devusies jūsu pēdās. Jūs pieņēmāt viņas izvēli?

– Kas cits man atlika? Tā taču nav mana, bet viņas dzīve. Vecākiem nevajadzētu aizmirst, ka viņu balss kādā brīdī vairs nav galvenā, bet tai ir tikai padomdevējas uzdevums. No kulisēm. Agrāk vai vēlāk sākas izrāde, kurā galveno lomu nespēlējat jūs, bet jūsu bērns. Tā nav izvēle, tas ir lēmums.

Visi vecāku žņaugi pieaugošiem bērniem – tā nav tikai kļūda, tas ir noziegums. Vecāki, kuri cenšas uzspiest savu gribu bērniem, riskē, ka viņus “pasūtīs” – tālu, ilgi un visnotaļ taisnīgi.

– Kā ir veidojies jūsu meitas radošais liktenis? Vai jums ir pazīstams tēvu un bērnu konflikts?

– Polīna veiksmīgi strādā manā teātrī, ir pasniedzēja. Man ar viņu ir ļoti viegli, tāpēc ka viņa ir talantīga. Manuprāt, no viņas puses tā bija pareiza izvēle – iet aktiera profesijas ceļu.

Šekspīrs pret cinismu

– Šobrīd Krievijas radošajā inteliģencē vērojama sašķelšanās. Vieni nolād Putinu, citi viņu pielūdz. Tā vietā, lai dāvātu saprātīgo, labo, mūžīgo, mākslas ļaudis karsti iesaistās politiskās diskusijās. Jūsuprāt, tas ir normāli?

– Absolūti normāli! Aktieri nekad nav stāvējuši malā no politikas. Vismaz es tādus nezinu. Un es esmu priecīgs par saviem kolēģiem, kas ieņem skaidru pilsonisko pozīciju vienā vai otrā politiskā jautājumā. Citādi nemaz nevar būt: aktieri ļoti smalki jūt visu, kas notiek apkārt, un reaģē uz visiem notikumiem ļoti patiesi!

Ar tēvu, izcilo Arkādiju Raikinu

Piemēram, manā teātrī aktieri ļoti aktīvi apspriež visas problēmas, kas notiek mūsu valstī un tās dzīvē. Ir tie, kas piekrīt, un tie, kas nepiekrīt, ir “par” un ir “pret”… Es esmu par to, lai tiek izteikti visdažādākie viedokļi. Uzskatu, ka tas ir lieliski, kad nav nekādas vardarbīgas apvienošanas zem kādiem karogiem un neskan vienbalsīgs “piekrītam”.

– Vai tam, kas notiek sabiedrībā, ir jāparādās uz skatuves?

– Kā gan citādi? Piemēram, mēs nolēmām vēlreiz veidot “Romeo un Džuljetu”, lai gan jau esam šo lugu uzveduši. Kāpēc? Tāpēc, ka Monteki un Kapuleti – tā ir cilvēces izdzīvošanas tēma.

Kādi tur meteorīti vai asteroīdi? Ja tā turpināsies, mēs nesagaidīsim nekādu asteroīdu, bet jau ātrāk viens otru nogalināsim! Tik daudz naida vienam pret otru sakrājies, ka viss, ko uzrakstījis Šekspīrs, šodien skan vēl asāk. Gaisā vējo apokalipses, tuvojošās katastrofas sajūta…

Pie tam ir daudz mazdūšības, rakstura vājuma, cinisma. Bet cinisms – tā ir vājo filosofija. Tātad tam vajag kaut ko likt pretī.

– Jautājums ir – ko tieši? Kur meklēt atbalstu?

– Esmu pārliecināts, ka māksla var sniegt ja ne risinājumu, tad vismaz risinājuma apjausmu. Lūk, piemēram, es izeju uz skatuves ar savu solo programmu, lasu dzeju – un man ir satriecoši panākumi! Pasaku dzejoļa nosaukumu – un zālē ir aplausi: skatītāji to pazīst. Atnāku uz Čaikovska zāli – tur nav nevienas brīvas vietas. Braucu pa Krievijas pilsētām – teātru zāles visur ir pilnum pilnas!

Pašlaik cilvēkiem ļoti svarīga ir laba dzeja, grāmatas, izrādes, mūzika. Un viss cits, kas dāvā prieku – mīlestība, draudzība, labi vārdi, sirsnīgi smaidi…

Jeļena Veselova

Atbildēt