Kurp devās Baltais kuģis?

Pēdējos gados aizvien populārāks kļūst medicīnas tūrisms – tas nozīmē, ka cilvēki ceļo, lai uzlabotu savu veselību. Var tikai priecāties, ka atkal esam sākuši domāt par veselīgu dzīvesveidu! Vēl 1990. gados mēs par to daudz neraizējāmies, jo ārstēties varēja par velti. Tagad ir jāmaksā, turklāt procedūras un izmeklējumi nav lēti, tāpēc ļaudis sāk domāt – varbūt labāk jau laikus parūpēties par savu veselību, lai izvairītos no dārgās slimošanas?

Jānis Sokolovs

Kādreiz Ķemeri bija vieta, uz kuru cilvēki brauca ar sajūsmu. Padomju laikā – no visas Savienības. Ārstnieciskās dūņas, sēravoti, minerālūdeņi – viss tika izmantots. Tad nāca sabrukums un nu tur palikusi tikai postaža. Taču dūņas Ķemeru purvā rok joprojām, sēra ezers tur atrodas joprojām. Tikai kūrorta vairs nav. Un cilvēki dodas uz Druskininkiem, Birštonu, citur – tur, kur ir iespēja ārstēties un atpūsties.

Visi zinām, cik degradēta vide bija Liepājas karosta. Tagad  tur daudz kas mainījies – pievilcīgs kūrorts, uz kurieni pat es, jūrmalnieks, labprāt braucu.

Liepājas attīstības plānos viss ir skaisti sarakstītos pa punktiem, minot arī finanšu iespējas. Kāpēc Jūrmalai nekā tāda nav?…

Uzskatu, ka mūsu pilsētu ir iespējams pārvērst par starptautiski atpazīstamu kūrortu, un labprāt ieguldītu savu enerģiju, lai šo ieceri vērstu īstenībā.

Bet šoreiz – neliels atskats Ķemeru kūrorta vēsturē.

Pirms 455 gadiem, 1561. gadā, pirmo reizi dokumentos minēts nosaukums “Ķemeri”. Šajā gadā beidzas pirmais Livonijas kara posms, ordenis tiek sakauts un likvidēts, bet tā vietā nodibina Kurzemes un Zemgales hercogisti. Par tās pirmo hercogu kļūst pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers. Lai tiktu vaļā no parāda, hercogs ieķīlājis sešas zemnieku un zvejnieku mājas, starp kurām minēta “Kemmeru” māja. Visas sešas atradušās tagadējā Ķemeru un Lapmežciema apkārtnē.

Slokas Svētavots

Tolaik jau bija zināms, ka Slokā atrodas Svētavots, kura ūdens tiek uzskatīts par dziedniecisku. Jau 18. gs. otrajā pusē uz turieni braukuši Kurzemes hercogistes augstmaņi, lai vannotos svētajā ūdenī un ārstētu savas smalkās kaites.

Avots atradies purvainā vietā, paši augstie viesi tam piekļūt nevarējuši, tāpēc ūdeni nesuši uz divām tuvākajām mežsarga mājām, un tur arī rīkotas peldes. Vienas no šīm mājām sauktas par “Ķemerēm”, tāpēc nosaukuma izcelsmei ir vēl otra versija. Šis mežsargs arī sācis pielietot dziednieciskās vannas bez ārsta uzraudzības.

Ķemeru apkārtnes sēravoti kļuvuši aizvien populārāki, par tiem sākuši interesēties arī mediķi. 18. gs. nogalē ārsti ar labu izglītību ķīmijā O. Hūns un R. Langenbeks uz Slokas sēravotu sūtījuši pacientus ar ādas slimībām, kā arī pētījuši sēravota ūdens ietekmi uz  veselību.

Kāds ir avota ķīmiskais sastāvs?

19. gs. sākumā Pēterburgas Zinātņu akadēmijas profesors J. Lovics tika komandēts uz Baldoni pētīt šajā apkaimē atklātos pazemes ūdeņus, kas satur sērūdeņradi. Ārsts Langenbeks uzaicinājis kolēģi izpētīt arī Slokas sēravota sastāvu, un Lovics konstatēja, ka tajā atrodami izšķīdinātais sērūdeņradis un minerālvielas.
Ar sēravotu ķīmiskā sastāva pētīšanu nodarbojies ar ķīmiķis, Tērbatas universitātes profesors, vēlāk arī rektors Dāvids Heronims Grindelis, kuru uzskata par pirmo latviešu izcelsmes zinātnieku. 1818. gadā Grindelis noteica sērūdeņradi saturošo avotu ūdens ķīmisko sastāvu, un šo faktu var uzskatīt par Jūrmalas kūrortu rašanās pamatu. Arī ārsts Langenbeks turpināja pētīt avotu ietekmi uz pacientu veselību. 1817. gadā viņš novēroja vairākus pacientus ar ādas slimībām, ārstēšanai izmantojot Ķemeru avota ūdeni. Rezultāti bija labi.

Ziņa par to, ka Ķemeros atrodas dziednieciski ūdeņi, izplatījās ātri. Avota ūdeni sāka izmantot vietējie iedzīvotāji, uz Ķemeriem sāka braukt arī no citām vietām, pat Rīgas.

1818. gadā Ķemeros tika atvērtas pirmās pansijas. Dziedināšana sākumā notika samērā primitīvi – ūdeni piegādāja ar spaiņiem vai mucām, uzsildīja (avotā temperatūra nebija augstāka par 9-10 grādiem), un tad tas bija gatavs lietošanai.

Un tikai 1825. gadā tika izveidota kūrorta funkcionēšanai nepieciešamā infrastruktūra.

Veidojas kūrorts

Bija skaidrs – ja ūdensdziedniecību grib attīstīt, tad ar spaiņiem un mucām tālu netikt. Savukārt neizmantot tik vērtīgus dabas resursus būtu grēks. Bija vajadzīgs kāds uzņēmīgs un pietiekami bagāts cilvēks, kam šī lieta interesētu. Un tāds atradās. 1825. gadā Klīves mežkungs Feihtners par personiskajiem līdzekļiem izbūvēja ceļu no sēravota līdz Slokas – Tukuma lielceļam, kā arī uzcēla Ķemeros pirmo ēku, kas bija paredzēta tikai slimnieku vajadzībām. 1827. gadā viņš uzbūvēja arī pirmo peldmāju, kur atradās vannu nodaļa un atpūtas istabas. Diemžēl koka ēka nodega tajā pašā 1827. gadā, bet drīzumā tika uzcelta no jauna.

Slimnieku skaits, kas tagad ārstējās Ķemeros, pieauga gadu no gada. 1827. gadā sēravota dziedināšanu saņēma 12 cilvēki, bet jau pēc četrpadsmit gadiem te reģistrēti 166 pacienti. 1879. gadā viesu skaits pirmo reizi pārsniedza tūkstoti – Ķemerus apmeklēja 1231 pacients, bet 1912. gadā – vairāk nekā 8 tūkstoši pacientu.

Ārsti arvien biežāk slimniekus sūtīja uz sērūdens vannām. Turīgākie Slokas iedzīvotāji Ķemeros sāka būvēt mājiņas, kur slimniekiem apmesties.

Ķemeru kūrorts nodibināts!
Liela loma Ķemeru kūrorta attīstībā ir Baltijas ģenerālgubernatoram grāfam Pālenam. Grāfs sērūdens vannās ārstēja savas kaites un pēc tam pārliecināja Krievijas caru Nikolaju I piešķirt līdzekļus un zemi tālākai Ķemeru attīstībai. Nikolajs I atvēlēja Ķemeru izbūvei 750 ha (687 desetīnas) zemes un 100 000 rubļu naudas ēku celšanai.

1838. gadā Ķemeros uzcēla pirmo valsts peldiestādi, un šis gads tiek uzskatīts par Ķemeru kūrorta dibināšanas gadu. Kūrorta parku veidoja Rīgas daiļdārznieks R. H. Vāgners. Pirmā peldiestāde diemžēl nav saglabājusies, jo bija celta no koka un tika nopostīta 1. pasaules kara laikā.

Ar šo pašu laiku tad arī sākas Ķemeru kūrorta attīstība un infrastruktūras veidošana plašos apjomos. 1840. g. izveido ceļu uz Bigauņciemu/Ragaciemu, bet 1842. gadā tiek uzcelta pirmā kūrmāja.

Ķemeros bija zināmi trīs sērūdeņu avoti, taču 1871. gadā peldu iestādes tvaika katlu ēkas būves laikā atklājās ceturtais, ko nodēvē par Mašīnmājas avotu.

1878. gadā G. Tomsa vadībā tika veikta pirmā ārstniecisko dūņu ķīmiskā analīze, bet 1897. tika ierīkotas pirmās dūņu vannas. Ķemerus apmeklēja jau aptuveni 2000 peldviesu.

Skaidrs, ka nu bija jādomā par satiksmes attīstīšanu. Un tā 1877. gadā atklāj Rīgas – Tukuma dzelzceļu, un pasažierus priecē jaunā Ķemeru stacija. Tajā pašā gadā ar Jaunķemeriem tiek atklāta diližansa satiksme, bet 1912. gadā – ierīkots elektriskais tramvajs. Pēc kara to aizstāj zirgu tramvajs, kas darbojās līdz 1933. gadam, kad sliedes tika nojauktas, un ierīkota šoseja ar autobusu satiksmi.

1911. gadā “Latviešu Avīzes” vēstīja, ka “Jūrmalā starp Kauguriem un Bigauņciemu, pret to vietu, kur izvelk jauno Ķemeru elektrisko tramvaju, attīstās jauns peldmiestiņš – Jaunie Ķemeri vai Ķemeru jūrmala”. Gruntsgabalu cena esot diezgan augsta, tomēr sagaidāms, ka visus izpirkšot. 1912. gadā atklāja tiešo dzelzceļa satiksmi Ķemeri–Maskava. 1914. gada vasarā Ķemeros atpūtās jau desmit tūkstoši peldviesu. Smalka publika – kņazi, grāfi, daudz Maskavas un Pēterburgas tirgotāju, poļu muižnieki. Varam vien iedomāties, kādas kaislības tur virmoja!

Pirmais pasaules karš iet pāri arī Ķemeriem. 1915. gadā evakuē ārstniecisko aprīkojumu. Krievijas armija atkāpjoties nodedzina Ķemerus un saspridzina dziedniecības ēkas, kā arī noposta Ķemeru dzelzceļa staciju. Elektriskā tramvaja vagonus pārvieto uz Staraja Rusas pilsētu Krievijā.

Skulptūras un pieminekļi

Cauri Ķemeru parkam tek Vēršupīte, kurai pāri liecas vairāki tiltiņi ar skaistiem nosaukumiem „Nopūtu”, „Kaprīžu”, „Muzikālais” utt. Gadsimtu mijā, padziļinot Vēršupītes gultni, tika atklāts sēravots, pēc skaita sestais, kas saglabājies līdz mūsdienām un tiek saukts par “Ķirzaciņu”. Virs sēravota tolaik uzbūvēja paviljonu, iedvesmojoties no Vidusāzijas kūrortu minerālūdens avotu paviljoniem.  Avota izteku rotā bronzas skulptūra – puisēns delfīna mugurā.

Pirmā pasaules kara laikā puisēna figūra tika nozagta, bet delfīns kļuva par Ķemeru pilsētas simbolu. Otrā pasaules kara laikā pazūd arī delfīns un tā vietā 1949. gadā tiek izveidota akmens skulptūra – Ķirzaciņa (tēlnieks Juris Bajārs).

1861. gadā atklāj pieminekli ārstiem. Turpmākajā kūrorta pastāvēšanas laikā tas tiek papildināts ar kūrorta vadītāju – galveno ārstu vārdiem. Piemineklis joprojām ir apskatāms parkā. Tā ir viena no senākajām Ķemeru vēstures liecībām, kas saglabājusies līdz mūsdienām.

Pēc 1. pasaules kara

Atjaunošanas darbi sanatorijā sākās tikai 1921. gadā. Neatkarīgās Latvijas laikā pirmā atjaunotā ēka Ķemeros bija pēc arhitekta Artūra Medlingera projekta celtā dzelzceļa stacija “Ķemeri”, kas ar nelielām pārbūvēm ir saglabājusies līdz mūsu dienām. Pēc Lielupes dzelzceļa tilta atjaunošanas 1922. gadā atsākās vilcienu satiksme uz Ķemeriem. Šajā gadā Ķemeriem tika piešķirts miesta tiesības. Pēc diviem gadiem jau darbojās divas atjaunotās peldmājas un gada laikā kūrortā ārstējās ap 1500 slimnieku. Virs sēravota tika atjaunota mašīnu ēka ar tvaika dzinēju, kas darbināja sūkņus. Sūkņi sērūdeni novadīja līdz rezervuāriem, kur to sasildīja, un tālāk tas plūda uz vannām. Dūņas raka mežā, laida caur valču mašīnām, sasmalcināja un izsijāja. Sagatavotās dūņas ievietoja vagonetēs, uzsildīja līdz ārsta noteiktai temperatūrai un nodeva tālāk uz kabīnēm slimniekiem. Dūņu un sērūdens vannās slimnieki uzturējās 10-20 minūtes, atbilstoši ārsta noteiktajam laikam. Tāpat slimnieki saņēma arī sausu dūņu kompreses. Kā ārstnieciskus līdzekļus lietoja arī sēru, sēra ogļskābes, sēra un skuju, sēra un sāls novārījumus.

Ķemeru kūrorts divdesmitajos gados bija noslogots tikai daļēji. Atjaunoja arī satiksmi līdz Jaunķemeriem; elektriskā tramvaja vietā pa sliedēm kursēja motortramvajs. 1925. gadā sāka darboties 1. klases dūņu un sērūdens vannu māja, tornis, kurā dūņas uzkrāja un sildīja, kā arī dūņu sagatavošanas stacija kūdras laukos.

Attīstība 20. un 30. gadu mijā bija ļoti strauja – uzcēla vairākas ēkas dūņām un ogļskābes vannām, ūdenstorni ar rezervuāriem un skatu laukumu u.c.

Sākās apkārtnes labiekārtošana – tika veikta kūrorta teritorijas meliorēšana un nosusināšana, iekārtots parks ar celiņu tīklu četru kilometru garumā.

Netika aizmirsti arī satiksmes ceļi – 1931/1932. gadā izbūvēja šosejas no Ķemeriem uz Sloku un uz Jaunķemeru jūrmalu.

Vasaru pēc vasaras Ķemeri varēja lepoties ar prominentu publiku – 1933. gadā tur atpūtās Ministru prezidents Bļodnieks ar kundzi, kara ministrs Jānis Balodis, daudzi Saeimas deputāti, literatūras un mākslas aprindu pārstāvji, ārzemju diplomāti. Bet 1932. gadā bija paklīdušas baumas, ka lūgt atļauju atpūsties Ķemeros varētu arī lielinieku varai par netīkamu kļuvušais Ļevs Trockis. 1934. gada jūlijā Ķemeros no išēmijas ārstējās arī Kārļa Ulmaņa brālis Jānis, kurš dzīvojis kādā pansijā “nelielā istabiņā ar gultiņu, galdu, vienu krēslu un klavierēm”.

20. gs. 30. gados Latvijas Republikas valdība pievērsa lielu uzmanību kūrortu, it īpaši Ķemeru kūrorta, attīstībai. Tāpēc Zemes dzīļu bagātību pētīšanas institūtam tika pasūtīta Ķemeru sulfīdus saturošo ūdeņu atradnes ģeoloģiskā – hidroģeoloģiskā izpēte. Kā ļoti plaša izpētes programma tā tika daļēji realizēta 1939. – 1941. g. J. Vītiņa vadībā un to pārtrauca Latvijas okupācija. Tika realizētas tikai divas daļas no piecām plānotās programmas daļām.

Ķemeros parādās Baltais kuģis

Ķemeru attīstība notika strauji, palielinājās arī iedzīvotāju skaits, un 1928. gadā Ķemeriem tika piešķirts pilsētas statuss. 1933. gadā mežā pie ceļa uz Jaunķemeriem atklāja sporta un atpūtas kompleksu, vēlāk izbūvēja arī smalku restorānu “Jautrais ods”.

1933. gadā Ķemeru kūrortā sākas jaunas modernas viesnīcas celtniecība pēc pazīstamā baltvācu arhitekta Eižena Laubes (1880-1967) projekta. E. Laube strādāja nacionālā romantisma stilā, viņš pr         ojektējis Latviešu biedrības namu, Rīgas pils svētku zāli, Triju zvaigžņu torni u.c. Pavisam ap 200 sabiedrisko celtņu Latvijā celtas vai pārbūvētas pēc E. Laubes projektiem.

Viesnīcas celtniecība valsts budžetam izmaksāja ap divarpus miljonu latu.1936. gadā Valsts prezidents Kārlis Ulmanis svinīgi atklāja vienu no tā laika Latvijas prestižākajām celtnēm – viesnīcu “Ķemeri”.

Tajā viesiem bija pieejamas 100 ērtas istabas, priecēja greznā Ludviķa XIV stilā iekārtotā halle un rožu istaba. Viesnīca projektēta neoklasicisma stilā. Celtnes noformējumā bagātīgi izmantoti klasicisma elementi – kolonnas, balustrādes, pilastri, dzegas. Celtnes efektīvais novietojums ainavu parkā un monolītais veidojums rada pils iespaidu.

Viesnīcā bija plaša bibliotēka, divas automātiskas telefona centrāles, moderna gaismas signalizācija, divi lifti. Uz jumta – plašas sauļošanās terases ar kabīnēm un dušu telpām – atsevišķi dāmām un kungiem. Piektajā stāvā atradās arī kafejnīca – īsta pēcpusdienas kafiju Meka –, kur apmeklētājs juties kā uz okeāna tvaikoņa borta. Tāpat – restorāns ar deju grīdu un koncertestrādi, kā arī skatu tornis. Sava baltā majestātiskā veidola dēļ viesnīca tautā ir nodēvēta par Balto kuģi. Greznā viesnīca ļāva Ķemeru kūrortam piesaistīt bagātus klientus no Vācijas, Anglijas, Francijas un citām Rietumeiropas valstīm. Trīsdesmito gadu otrajā pusē Ķemeru kūrorts kļuva par nozīmīgu balneoloģisko ārstniecības centru Eiropā.

Līdzās ārstniecības procedūrām un pastaigām parkā svarīga kūrorta dzīves sastāvdaļa bija dažādi saviesīgi sarīkojumi un izklaidēšanās. To organizēšanai cēla kūrmājas un kūrzāles, kurām līdzās parasti atradās koncertdārzs. Kādā 1920. gadu beigu Ķemeru reklāmas prospektā varam lasīt: „Ikdienas kūrmājas dārzā notiek bezmaksas simfoniski koncerti. Orķestrī piedalās Latvijas labākie mūziķi. Trešdienas vakaros kūrmājas zālē dejas vakari. Sestdienās vai svētdienās kūrmājas ekonoms gādā par jautra satura uzvedumiem.” Arī padomju laikā turpinājās šīs tradīcijas un vēl 1980. gados Ķemeru kūrzālē (Bišu ielā 10) notika dažādi pasākumi atpūtniekiem.

Kūrorta darba pamats ir uz zinātnisku pētījumu bāzes veikta ārstniecība un rehabilitācija. Lielu ieguldījumu Ķemeru kūrorta attīstībā deva LU profesora J. Kupča pētījumi, tāpat arī jāmin profesors Maliva, profesors Čižs, balneologs Lozinskis. Pakāpeniski veidojās un attīstījās Ķemeru sanatorijas zinātniskā bibliotēka, kurā bija ap 19 000 grāmatu deviņās pasaules valodās, to skaitā daudz bibliogrāfisku retumu. Lielu ieguldījumu kurortoloģijas attīstībā devis Ķemeru sanatorijas direktors Jānis Lībietis (1885-1946), pēc kura iniciatīvas 1928. gadā regulāri sāka iznākt kūrorta laikraksts “Ķemeru Ziņas”. Dr. J. Lībietis pats uzņēmās avīzes redaktora pienākumus un bieži populārzinātniskā valodā publicēja savus, citu ārstu un zinātnieku pētījumus balneoloģijā un kurortoloģijā.

Neskatoties uz kara postījumiem, mazo iedzīvotāju skaitu Latvijā, valsts budžeta ierobežotajām iespējām, Ķemeru kūrorts starpkaru periodā atdzima kā Fēnikss no pelniem. Tikai, diemžēl, šo attīstības procesu pārtrauca 1940. gada padomju okupācija un 2. pasaules karš.

Vācu okupācijas laikā kūrorts nestrādā, ārstnieciskās iekārtas tiek izvestas uz Vāciju, bet kūrorta ēkas paliek neskartas.

Pēckara uzplaukums

1945. gadā nozīmīgākās kūrorta ēkas tiek nacionalizētas, bet pēc pāris gadiem Ķemeros izveido dziļurbumu un tā ūdeni pilda pudelēs.

1946. gadā atklāj elektriskā dzelzceļa satiksmi ar Rīgu, bet 1959. gadā Ķemerus pievieno Jūrmalas pilsētai.

1947. gadu vidū sākās Ķemeru apkaimē esošo ūdens un dūņu (kūdras) resursu intensīva izpēte. Ķemeru – Jaunķemeru sulfīdus saturošo pazemes ūdeņu atradne bija vislabāk izpētītā platformu tipa atradne visā PSRS. Papildus izpētes tika veiktas 1966. gadā un 1976. gadā.

1948. gadā Ķemeri iegūst Vissavienības kūrorta statusu, kļūstot par vienīgo Vissavienības nozīmes kūrortu Baltijā. Tolaik Ķemeros darbojās 10 sanatorijas, kurās strādāja ap 100 ārstu, kūrorta poliklīnikā bija iekārtotas sērūdeņu un dūņu vannu nodaļas. Desmit gadus tika celta viesnīca, ko 1985. gadā beidzot nodeva ekspluatācijā. Sākotnējo viesnīcas nosaukumu “Latvija” nomainīja uz “Līva”.

Viesnīcā bija divi vienpadsmit stāvu korpusi, kuros vienlaikus varēja uzturēties 1200 pacientu.

Ķemeru kūrorta attīstību sekmēja Vissavienības Kūrortu pārvaldes atbalsts un pacientu pieplūdums no visas PSRS. Turpinājās zinātniski pētnieciskais darbs, tika noteiktas slimības, kuras var sekmīgi ārstēt Ķemeros. Kūrortā ārstēja nervu slimības, balsta un kustību aparāta slimības, ginekoloģiskās slimības, kuņģa un zarnu trakta slimības, ādas slimības, sirds un asinsvadu slimības. Izcilus rezultātus zinātniski pētnieciskajā darbā sasniedz profesors P. Perls un viņa vadītais kolektīvs. Liela nozīme ārstniecisko metožu pilnveidošanā un precizēšanā bija profesoru K. Rudzīša, I. Vekslera un toreiz medicīnas zinātņu kandidātes I. Liepiņas pētījumiem un zinātniskajiem darbiem. Uz šo pētījumu pamata atklāja jaunas ārstniecības metodes un efektīvāk sāka izmantot minerālūdens vannas un dūņu aplikācijas.

Ķemeru kūrorta beigas

Pēc Latvijas Republikas atjaunošanas, it īpaši pēc vīzu režīma ieviešanas ar bijušās PSRS republikām, pirmkārt, ar Krieviju un Ukrainu, kūrorta viesu skaits strauji saruka, jo bija apgrūtināta tūristu iebraukšana no bijušajām PSRS valstīm. Bez valsts finansiālā atbalsta palikušās sanatorijas pamazām tiek slēgtas, un samazināts darbinieku skaits, līdz 1995. gadā Ķemeru kūrorts tiek slēgts. Daļa kūrorta ēku tiek izdemolētas (viesnīca “Līva”), daļa pārveidota par sociālajām iestādēm (sanatorija “Dzimtene”), daļa tiek nodota privatizācija

1997. gadā tiek nodibināts Ķemeru nacionālais parks. Viens no nacionālā parka dibināšanas mērķiem ir Ķemeru dziedniecības resursu aizsardzība un saglabāšana.
1998. gadā daļa kūrorta ēku un minerālūdens urbumu tiek neveiksmīgi privatizēti. Tos savā īpašumā iegūst SIA “Ominasis Italia S.R.L.”. Kūrorta atjaunošanas darbi norit lēni, līdz 2013. gadā tiek pilnīgi apturēti.
2005. gadā tiek veikta dziedniecības dūņu (kūdras) atradnes ieguves lauku inventarizācija, kurā konstatēts, ka kopējie kūdras krājumi 2005. gada 1. novembrī ir 814760 tonnu.

Jūrmalas domei vajadzētu pasūtīt jaunus pētījumus gan par kūdras, gan minerālūdeņu un sēravotu stāvokli un kvalitāti. Un tad var sākt domāt – ko un kā atjaunot, lai Ķemeri atkal mirdzētu.

Jānis Sokolovs

Atbildēt