Mārtiņš Meiers: Jūrmala ir vieta, kur vienmēr gribēšu atgriezties

Latvijas basketbola valstsvienības un “VEF Rīga” centra spēlētājs Mārtiņš Meiers, kurš 26 gadu vecumā izstiepies 2,08 metru staltumā, aizvada savu labāko sezonu lielajā basketbolā. Viņš pieber pilnus Eiropas grandu grozus, kamēr daudzi nemaz nezina – Mārtiņš basketbola pamatus ielika Jūrmalā.

Mārtiņa Meiera ierakstos ir trīs Eiropas čempionātu finālturnīri un kopumā 79 spēles Latvijas izlases kreklā. Šī sezona ir īpaša, Meiers ir kļuvis par vienu no “VEF Rīga” līderiem, ar vidēji 14,6 gūtiem punktiem ir 14. rezultatīvākais spēlētājs vienā no kontinenta spēcīgākajiem turnīriem VTB līgā. Šajā sezonā progresējušākais Latvijas spēlētājs! Personiskais rekords 31 punkts pret “Zenit”, 21 Eirolīgas kuba Kazaņas “Unics” grozā, 20 pret “Himki”, 17 pret vareno “CSKA”. Mārtiņš lido! Šosezon  pretī lielākam līgumam, visticamāk, jau ārpus Latvijas.

Kamēr Mārtiņš ir tepat, ir iemesls aprunāties par to, kā sākās lielā aizraušanās ar basketbolu. Tepat Jūrmalā, Kauguru “Celtnieka” sporta zālē. Meiers nāk no Lapmežciema, kopā ar tēvu gājis jūrā. Tur joprojām dzīvo viņa vecāki. Lapmežciemā beidzis pamatskolu, mācījies Jūrmalas Valsts ģimnāzijā, un galu galā Jūrmalu joprojām uzskata par savu pilsētu.

“Basketbolā sāku trenēties otrajā klasē. Reizēm aizveda tētis, reizēm mamma, lielākoties tomēr pats braucu no Lapmežciema ar autobusu. Bērnībā biju diezgan būdīgs, ar lielu vēderu, varbūt tādēļ tētis mani aizdzina uz basketbola zāli. Tā bija viņa izvēle, tētis pazina treneri Broņislavu Butānu. Tā nonācu Kauguros, “Celtnieka” sporta zālē. Man patika un ar pirmo dienu sāku pamatīgi trenēties,”  basketbola pirmos soļus atceras Mārtiņš Meiers.

– Vai uzreiz pie saviem puikām biji līderis?

– Treneris neļāva domāt, ka esmu līderis vai kaut kā pārāks par citiem. Ja atskatāmies no šodienas skatu punkta, tad – jā, biju līderis. Daudz tika spēlēts uz mani, par ko varu teikt lielu paldies trenerim.

– Tas bija laiks, kad Jūrmalas komandas nespēlēja jaunatnes līgā un spēļu prakse bija paliela problēma.

– Mani sūtīja spēlēt arī uz Tukumu, pa jaunatnes līgu izspēlējos tur. Var teikt, ka kārtīgi izplosījos pa otro divīziju. Lika spēlēt pie vecākām grupām, vēlāk arī Jūrmalas čempionātā pie večiem. Papildus braucu uz Dubultiem, uz “Jūrmala/Fēnikss” komandas treniņiem. Prakse bija pietiekama.

– Kādas atmiņas palikušas par Jūrmalas basketbola periodu?

– Tādas pamatīgas. Trenējos ļoti cītīgi, te un vēlāk, mācoties vidusskolā, iepazinu daudz jaunus draugus, ar kuriem esmu kopā arī tagad. Viņi nāk uz spēlēm, atbalsta. Sirdsapziņa neļāva kavēt nevienu treniņu.  Ja nepaspēju uz autobusu, nebija doma, ka varētu iet mājās. Vairākas reizes uz treniņu Kauguros aizskrēju kājām. Tie ir vairāk kā desmit kilometri!  Tiem, kas apmeklēja visus treniņus, nebija jāmaksā mēneša maksa. Es šo atlaidi centos dabūt pilnībā. Vidusskolas laikā bija mazliet vienkāršāk, Kauguros dzīvo mana ome. Pēc skolās pagulēju diendusu un vakarā gāju uz treniņu. Izklausās diezgan profesionāli!

– Tevi kā talantīgu basketbolistu pamanīja Jūrmalā?

– Kad iekļuvu Latvijas U-18 junioru izlasē, spēlēju Jūrmalas čempionātā un Tukumā. Tā sanāk. Pēc tam sekoja uzaicinājums uz Ventspili. Pārdomas bija ilgas, tomēr bija skaidrs, ka basketbola ziņā tas bija labākais variants. Vidusskolas pēdējo klasi pabeidzu tur.

– Daudzi uzskata, ka esi Ventspils basketbola audzēknis. Cik nozīmīgs tev pašam šķiet Jūrmalas posms?

– Tādā matemātiski procentuālā izteiksme manā izaugsmē kādi 70 procenti pienākas Jūrmalai. Te es norūdījos, dabūju sajūtas, kā ir spēlēt pret večiem. Pie vienaudžiem biju galvas tiesu pārāks, tāpēc treneris Butāns man lika pie vecākiem puikām. Un tur mani kārtīgi dauzīja! Tāpat pie veču komandām, kur tolaik pretī nāca fiziski stiprāki un gudrāki spēlētāji. Jūrmalā ielika pamatus, lai es varētu iekļauties vīriešu basketbolā.

Tātad esi trenera Broņislava Butāna audzēknis.

– Jā. Stings treneris, kurš nekautrēsies atklāti pateikt, ko par tevi domā. Viegli nebija, bet tā bija laba un norūdoša skola. Ļāva apzināties, uz ko esmu spējīgs. Pagājušajā sezonā biju aizbraucis uz Jūrmalas spēli, kopā noskatījāmies, apspriedām arī manu spēli – ko palabot, mazās niansītes. Pēc sezonas noteikti vajadzētu aizbraukt pie pirmā trenera, ar viņu vienmēr ir interesanti aprunāties.

– Tagad, ceļā uz Lapmežciemu, Jūrmalai brauc cauri vai apkārt?

– Cauri. Tikai tad, ja ļoti jāsteidzas, izvēlos apvedceļu.

– “Jūrmala/Fēnikss” komandai līdzi seko vairāk kā citām?

– Jā, tā sanāk. Vienmēr ir patīkami aizbraukt uz Jūrmalas spēlēm, satikt kluba vadību. Viņi vienmēr ir priecīgi mani redzēt un lēnītēm velk striķi uz savu pusi. Iespējams, ka kādreiz tur uzspēlēšu, karjeras beigās. Pagaidām mani ir citi mērķi, būt Eiropas basketbolā un turpināt individuālo izaugsmi. Jūrmala vienmēr būs tā puse, no kuras esmu nācis un kur gribēšu atgriezties.

Atbildēt