Moris savu padarījis, moris var iet

Nevienam jau sen nav noslēpums, ka bijušais pilsētas mērs Gatis Truksnis, kas faktiski vada domi pēc atmaskoto politikas baronu pavēles, ir liels zaļā pūķa draugs. Tā skavās gandrīz vai nosmacis, mūsu varonis paretam izraujas no viņa ciešajiem apkampieniem, te uzpeldot draudzīgajā viesnīcas „Baltiс Beach” baseinā, kuras vadībai vieglu roku atļāvis uzcelt četrdesmit metru augstu ēku, te parādoties Bulduru slimnīcā pie sistēmas. Ķīmisko savienojumu formula, kas atgriež Truksni cilvēciskā izskatā pirms sēdēm, mums nav zināma.

Darāmā Gatim šajās grūtajās dienās, kā saka, ir līdz kaklam. Gan uz autobusiem savs ģīmis jāuzlīmē, gan jāsasola „turpināt iesākto”, ar to acīmredzot domājot pastāvīgo ierašanos uz pratināšanu KNABā saistībā jau ar divām krimināllietām, gan domes darbiniekiem jādod vērtīgi norādījumi, bez kuriem tā sagums zem rūpju nastas par Trukšņa pārziņā nodotajiem jūrmalniekiem…

Un vēl arī nauda jānopelna, un, lūk, par to arī parunāsim.

„Otkats” visa pamatā

Nemainīga daļa kopkatlā, kur nonāk ievērojamas vietvaras summas, ir uzņēmēju dotie „otkati” no uzņēmējiem, kas caur personiskiem sakariem saņem pasūtījumus būvniecībā, pakalpojumu un piegāžu jomā.

Lai šie „otkati” iegūtu atbilstošu statusu, tie tiek dēvēti par „fizisku personu ziedojumiem pirms vēlēšanām”. Par ziedotājiem parasti kļūst uzvarētāju brālēni, māsīcas un tēva brāļa mazbērni.

Bijušais Jūrmalas domes izpilddirektors Arturs Grants

Pats bijušais pilsētas mērs eleganti novērsis no sevis jebkādu aizdomu ēnu, uzticot visus līgumus parakstīt Jūrmalas domes izpilddirektoram Arturam Grantam. Iepirkumu komisija nosaka konkursa uzvarētāju, bet līgumu ar izpildītājiem slēdz Grants. Vienmēr var atrunāties ar to, ka mērs griež lentītes, bet par pieļautajiem pārkāpumiem atbild cilvēks, kurš parakstījis papīrus.

Miljoni, kas ierullēti asfaltā

Ieguldījumi ceļu asfaltēšanā, kā zināms, ir mūžīgais bizness. To neapstrīdami sekmē mūsu laikapstākļi, nepārbaudāmas kvalitātes tehnoloģijas un Jūrmalas domes labvēlība, kura, pēc uzņēmēju domām, būtu jāizjūt pēc iespējas ilgāk – kamēr nāk ziedojumi no tās pašas naudas, ko dome pārskaita par tā paša asfalta likšanu.

Tomēr mēs zinām, ka vietvarai ir jābūt nomaināmai un pretendentiem uz uzvaru konkursos ir jākonkurē savā starpā, nodrošinot pilsētniekus ar precēm un pakalpojumiem arvien labākā kvalitātē. Mums tas ir skaidrs kā divreiz divi, bet, šķiet, domē to ir aizmirsuši. Un kā lai neaizmirst, kamēr naudas reklāmai ir diezgan?

Būvēt nedrīkst aizliegt

Konkursi Jūrmalā norit ar devīzi: „Uzvarētājs iegūst visu! Un ir iepriekš zināms.” Tomēr tam kategoriski nepiekrīt citi, ne mazāk cienījami šo konkursu dalībnieki. Ne jau tikai brālēniem, māsīcām un krustbērniem labumu smelt! Tāpēc asfaltēšanas konkursu rezultāti, tāpat kā konkursu noteikumi, regulāri tiek apstrīdēti un nonāk lietvedībā Iepirkumu uzraudzības birojā, kas ir Finanšu ministrijas pārraudzībā esoša iestāde.

Dome bija cerējusi uz to, ka asfaltēšanas iepirkuma konkursu ir daudz – ir dažādas ielas un to posmi – un Iepirkumu uzraudzības birojam agri vai vēlu nojuks rēķini un gramatikas abrakadabra BŪVĒT NEDRĪKST AIZLIEGT, kur komats tiek likts tā, kā ir izdevīgi domei un tās brāļiem.

Tomēr apmuļķot biroja darbiniekus neizdevās. Acīmredzot labi viņus Eiropa izskolojusi. Un lika birojs pārstrādāt virkni konkursu noteikumu, kas izslēdza iespēju noslēgt vajadzīgos līgumus. Un sāka Truksnis ar brāļiem viceuzvarētājiem prātot, kā nepakļauties burtakalpiem no nīstamā biroja.

Upurjēra meklējumi

Un tieši te viss notika bez jebkādas konkurences. Par upurjēru bija jākļūst tam nelaimīgajam, kuru varēja piespiest ļaunprātīgi izmantot savu dienesta stāvokli. Citiem vārdiem sakot – tam, kurš parakstījis līgumu ar brāļiem; ar domu – „ja nu izdodas un neviens nepamana”?

Grantu vienmēr var upurēt. Izpilddirektors nav politiķis, bet bandā paņemts cilvēks, un gribētāju uz viņa vietu – simtiem. Un Grantu – nodeva!

To izdarīja Truksnis, kuru pašu Grants 2003. gadā bija atvedis uz izpilddirektora vietu un no kuras tagad bija jāšķiras. Lūk, tāda „piķa” aprite dabā.

Vai viņš turēs muti?

Iepirkumu uzraudzībai birojs pret Grantu ir izturējies ļoti bargi – Latvijā gandrīz neizmantotā, tomēr likumā paredzētā veidā. Viņam tika aizliegts trīs gadus ieņemt valsts amatus, kuros ir darīšana ar iepirkumiem. Un, tā kā izpilddirektors, kā mēs jau noskaidrojām, ir tas, kurš paraksta dokumentus, Grants iesniedza atlūgumu, par aiziešanas iemeslu minot tik neveiklu versiju, ka tajā pat iedziļināties nav vērts.

Kurš no mūsu lasītājiem gan noticēs, ka cilvēks no laba prāta pamet amatu ar algu 4000 eiro, dažādām piemaksām un „kopkatla” prēmijām? Neviens! Tomēr tā ir tikai redzamā aisberga, precīzāk – mēslu čupas, daļa. Aiz kalniem nav arī krimināllieta, jo nepakļauties Iepirkumu uzraudzības biroja prasībām bija iespējams, vien izdarot kriminālnoziegumu līdzzinātāju grupā. Tā ka turpinājums sekos. Un kaut kas liek domāt, ka diezin vai Grants turēs muti.

Skumji mums nebūs. Lai gan, godīgi sakot, šo stāstu, tāpat kā daudzus citus domes pastāstus, par jautriem nevar nosaukt…

Oļegs Rubīns

 

Atbildēt