Mototrase Priedaines izgāztuves vietā

Tas ir iespējams!

Pret atkritumiem cilvēki izturas diezgan barbariski. Izgāztuve Priedainē tika slēgta pirms desmit gadiem – arī tāpēc, ka vietējie iedzīvotāji regulāri sūdzējās. Turklāt pieļaut, ka atkritumu kalni izaug līdz augstumiem, no kuriem paveras skats uz priežu galotnēm, neviens nevēlējās.

Arī smārds, kas nāca no izgāztuves, maigi sakot, nebija savienojams ar dzīvi kūrortpilsētā – izmesto atkritumu daudzums stipri pārsniedza Eiropas Savienībā pieļaujamās normas.

14 nogalinātu hektāru

Visā pasaulē izgāztuves ir izejmateriāls liela daudzuma gāzes (tā rodas, atkritumiem pūstot) sadedzināšanai. Bet tam vajadzīgi pamatīgi kapitālieguldījumi, kas arī dod labus rezultātus zilā kurināmā pārdošanā. Piemēram, Ņujorkā, gāze ir apmēram pusotru reizi lētāka nekā pie mums. Bet tas ir tur, aiz okeāna.

Pie mums izvēlēts cits ceļš: izgāztuve pēc modro pilsoņu signāliem tika slēgta. Kravas mašīnu šoferus, kuri tur pēc ieraduma bez maksas izgāza mēslus, padzenāja un… aizmirsa. Nesmird, un paldies dievam! Tagad, runājot pilsētplānošanas valodā, 14 hektāru teritorijas ir „degradēti”, un –kāda tagad ir šo nogalināto hektāru atdeve?

Bet mūsu sabiedrība tāpēc jau arī tiek saukta par uzņēmīgu, jo kādam tās pārstāvim ir ļauts būt ašākam par citu. Atšķirībā no iepriekšējiem laikiem, kad drošāk bija sēdēt klusi un nepīkstēt. Uzzinājuši par mūsu autoru drosmi un to, ka mēs cīnāmies pret jebkādu netaisnību, mūsu laikraksta redakcijā sāka vērsties uzņēmīgi cilvēki, piedāvājot dažādas idejas, kā varētu attīstīt šo Jūrmalas mērogam lielo zemes gabalu.

Ideju konkurss

Māju būvēšanas ideja tika noraidīta uzreiz. Jūrmalā jau ir tik daudz uzcelts, ka pusgadsimtā to nevar pārdot. Turklāt teritorija ir atzīta par dabas zonu un neko būvēt tur nedrīkst. Tiesa, mums ir labi zināms, ka pēc dažu turīgu pilsoņu lūgumiem pat kāpu zona tika pārveidota par būvniecības zonu, bet, jācer, ka šie laiki jau pagājuši.

Daži lasītāji piedāvāja bijušās izgāztuves vietā izveidot parku, uzskatot, ka atkritumi – tas ir mēslojums – un eksotiski koki gluži kā kultūristi ar steroīdiem izaugs divreiz ātrāk, saviem varenajiem zaru vainagiem ar skābekli tuvējo apkārtni bagātinot. Bet kā saka teātrī – neticam!

Mums iepatikās Latvijas Motokrosa federācijas vadītāja Kaspara Kuļikova piedāvājums, ko viņš izteica pirms pasaules čempionāta Ķegumā: kāpēc gan mums pilsētā, kur mīt tik daudz turīgu ļaužu, neuzdāvināt cilvēkiem motokrosa mācību trasi? Vēsturiski šis sporta veids mūsu valstī ir bijis ļoti attīstīts. Mums ir daudz pasaules un Eiropas čempionu. Kauguru mežā trasi nevar ierīkot, bet jebkurš skolnieks ar bezmaksas transportu spēj aizbraukt līdz Priedainei.

Čempiona liktenis

Pusaudžus vienmēr vilina tehnika – to jums apstiprinās jebkurš psihologs. Gribas paķimerēties gar mopēdu vai motociklu un pēc tam sēsties dzelzs zirgam mugurā, un pabraukāt pa apkārtnes ceļiem.

„Tieši tā sākas ikviena čempiona ceļš,” ir pārliecināts Kaspars Kuļikovs. „Lai arī mūsu sporta veidā darbojas princips, ka katrs ir savas sporta tehnikas vienības īpašnieks, tomēr biedriskums, pleca izjūta ir būtiska treniņprocesa daļa. Treniņos daudz kas kļūt kopējs galvenā mērķa labā – lai varētu sasniegt brīnumaino prāta, ķermeņa un tehnikas (ko radījuši talantīgākie inženierijas domas pārstāvji) vienotību.

Vai esat kādreiz dzirdējuši, ka mūsu sportisti būtu lietojuši ko aizliegtu, vai būtu uzvedušies nepiedienīgi? Nu, redz! Pats sporta veids piedāvā koncentrēšanās, gribas un mērķtiecības apvienojumu. Tāpēc mums pat lūzumi kļūst kopīgi – dziedējam tos kopā, cits citam sniedzot padomus no savas pieredzes. Bet pats galvenais – pie mums nav bagāto un nabago. Mēs esam viens vesels, un iegūt savu tehniku ir iespējams daudziem pusaudžiem. Ar laiku, protams. Jums Jūrmalā vajadzīgs tikai profesionāls treneris. Sākumā pietiks ar vienu, kurš pilnībā varēs tik galā ar duci bērnu un jauniešu. Svarīgi, lai pašvaldība viņu atbalstītu.”

Jaunie motobraucēji

Noklausoties iedvesmojošo Kaspara stāstu un lieliski zinot vietas, kur pusaudži braukā ar močiem pa mežu, to postot, devāmies uz Lielupes grīvu, pie kuras vēl aizvien dzīvo bijušie leģendāra zvejnieku kolhoza zvejas kuģu kapteiņi ar saviem bērniem un tagad arī mazbērniem.

Atrast mežā pusaudžus bija vieglāk par vieglu. Visapkārt sils bija savagots dziļām riteņu pēdām. (Kur skatās pašvaldības policija?) No mums neviens nebēga prom, divi motocikli pat piestāja blakus. Abi puiši – Aivars un Jānis – pastāstīja, ka pa mežu braukā kopš piecu gadu vecuma: „Un kur tad lai mēs braucam, ja mums ir tikai piecpadsmit?” Diezgan loģiski.

Mūsu piedāvājums par iespēju nodarboties sekcijā izraisīja vētrainu sajūsmu. „Priedainē? Izgāztuvē?” viņi pārjautāja. „Tur taču tik forši kalni, tur braukt ir vienkārši sapnis!” Šķiroties samainījāmies ar telefona numuriem.

Pēc tam no kāda „iezemieša” uzzinājām, kur vēl Jūrmalā ar dzelzs rumakiem auļo. Izrādās – Jaundubultos, līdzās pamestajai viesnīcai. Motociklu pēdas mežā redzējām, bet pašus likumpārkāpējus – ne. Vietējais iedzīvotājs mums atgādināja, ka pirms gadiem divdesmit tepat līdzās, Ceriņu ielā, bija bērnu motosekcija, kas bija ļoti populāra bērnu un jauniešu vidū. Tikai tas bija tad, kad Jūrmala zēla un plauka. Tagad no tā laika pāri palikušas vien nopūtas…

Vada otrā galā – Krievija un Zviedrija

Mēs nopūtāmies, atgriezāmies pie saviem datoriem un telefoniem un nolēmām piezvanīt paziņām uz Pleskavu un Gēteborgu, kur dzīvo mūsu bijušie pilsoņi un kur ir motoklubi.

Atrast viņus nebija grūti: adrešu un telefonu pilns internets. Mēs neticējām savām ausīm, kad izdzirdējām, ka gan zviedri, gan krievi ir gatavi braukt uz Jūrmalu uz sacensībām un treniņmācībām

JEBKURĀ BRĪDĪ PAŠI PAR SAVU NAUDU UN UZ JEBKĀDU LAIKU, LĪDZI ŅEMOT SAVUS MOTOCIKLUS.

„Tā taču ir Jūrmala!” sajūsmināti, ar nostalģijas pieskaņu balsī sacīja krievi. Savukārt mazāk sentimentālie un mazāk sajūsminātie zviedri apgalvoja, ka viņiem tā ir pieņemts – trenēties izbraukumā – un Jūrmalas variants ir tieši tas, kas viņiem vajadzīgs.

Tagad jūs, cienījamie lasītāji, saprotat, ka frāze par to, ka Jūrmala ir neizmantoto iespēju pilsēta, atbilst patiesībai pat attiecībā uz bijušo izgāztuvi?

Degradācija vai dzīve?

Noslēgumā mazliet sausu skaitļu. Trukšņa kungs, likvidējot Lielupes skolu, vēlas izveidot sporta viesnīcu par 16 miljoniem eiro. Vai tiešām no šīs galvu reibinošās un izšķērdīgās summas nevar dažus desmitus tūkstošu eiro piešķirt tam, lai radītu vietu, kura vārda tiešā nozīmē zels un plauks?

Jā, par bijušās izgāztuves labiekārtošanu netiks piedāvāts ierastais „otkats”. Toties mēs vārda „degradācija” vietā beidzot dzirdēsim vārdu „dzīve”. Un būsim pārliecināti par savu bērnu labklājību – mums par viņiem nebūs ne jābaidās, ne jākaunas. Daļa no viņiem, iespējams, kļūs par čempioniem un padarīs slavenu gan Latviju, gan Jūrmalu. Uz mūsu pilsētu brauks cilvēki – arī pēc ātruma un tās vārdos neizsakāmās brīvības, ko dāvā tehnika, kad to pārvalda saprāts! Tad atkāpsies grūtsirdība un atdzims cerība!

Lauma Kalpone

Atbildēt