Nosacījums, kas parakstīja Majoru muižai spriedumu

Ikviens jūrmalnieks vai pilsētas viesis, aizklīdis gar Lielupes krastu līdz Konkordijas ielas tālākajam galam, droši vien pamanīs šim rajonam netipisku ainavu. Privātmāju rajons, ļoti kluss un savrups. Mazītiņa viesnīciņa, dažas piparbodītes, kāds jahtas masts upes krastā, airētāju rosīšanās ap eilingiem un tiem iepretim plaša teritorija ar skumju jo skumju, redzams, agrāk greznu un lepnu ēku pašā viducī, sabrukušām piegulošajām ēkām un žogu, kas knapi turas kopā. Majoru muiža.

Muižas likteņstāsts nav no vienkāršajiem un elegantajiem. Tas ir bijis gana sarežģīts, apvīts leģendām un nostāstiem. Pat līdz pieņēmumam,  ka muižas likteni sargā dabas gariņi, kas manīti šajā Jūrmalas nostūrī rosāmies izsenis.

Tomēr saliekot Majoru muižas hronikas jauno laiku –  Latvijas otrās brīvvalsts sadaļas pēdējos desmit gadus, top skaidrs, ka garu un laumiņu spēks ir izsīcis. Tas vairs nejaudā pasargāt Eiropas un Latvijas  kultūras mantojuma pērli no liktenīgā ieraksta viena teikuma maģiskā spēka.

Kad 2009. gadā valsts nodeva muižas kompleksu Jūrmalas pašvaldības īpašumā, tā pūrā ierakstīja līdzi nosacījumu – Turpmāk izmantojama tikai un vienīgi kā sabiedriska rakstura ēka iedzīvotāju un pilsētas viesu labā.

Majoru muižas dzīves gājums

Pirmsākumi

Majori (tai skaitā Melluži un Asari) kopš 16. gadu simteņa Jūrmalas teritorijā piederēja Kurzemes muižkungiem fon Firksiem. Dzimtas pārstāvji uzturējās šeit tikai vasarās. Cauru gadu viņu īpašumus Jūrmalā uzraudzīja pārvaldnieks.

Līdz pat 19. gs sākumam Majoros nebija nevienas muižas ēkas. Tikai zemnieku mājas un to centrā krogs Majoren Krug.

Majoru muižas kungu māja celta ap 1910. gadu kā vasaras rezidence un medību pils pēc arhitekta V. Bokslafa projekta.

To veido 2,5 ha zemes un 13 būves. Centrālā – divstāvu mūra ēka no pagalma puses šķiet atturīgi lietišķa, pat skarba. Gludās mūra sienas atdzīvina tikai dažāda lieluma logu ailas un portāls ar kāpņu uzeju.

Dārza pusē galvenais ir monumentāls četru kolonnu portiks – spilgtākā klasicisma iezīme moderniskā interpretācijā. Kompozīcija apzināti ir veidota asimetriski, novirzot pagalma ieeju un kolonnas ēkas labajā malā.

Muižas (kungu mājas) iekštelpu interjers ir pārbagāts tā laika  unikāliem dizaina un  mākslas darbiem.

Īpaši greznas ir ieejas vestibila koka kāpnes ar virpotiem balustriem un kokgriezuma kolonnām, lauvu kapiteļiem, muzikantu ložu – balkonu un kamīnu ar spoguļiem.

Nez vai vēl kur ir atrodama tāda balto podiņu krāsns, kas meistarīgi iemūrēta telpas stūrī un rotāta ar figūru – cilni pie upurtrauka.

Fon Firksi ir sena baltvācu dzimta, kuras saknes izsekojamas līdz pat 15. gadu simtenim. Lai arī ciltskoks  ir plašs un tā pārstāvji aktīvi, interesanti un neparastas personības, neviens no viņiem Majoru muižā tikpat kā nav dzīvojis.

Muiža kopš pastāvēšanas brīža bijis majorāts. Tas nozīmē, ka ēku apdzīvotāji nevar šo iegūt īpašumā, bet vien nomāt. Muižas komplekss no paaudzes paaudzē nonācis mantojuma ceļā.

Taču allaž ir kāds izņēmums. Tāds arī šeit.

Kad 1908. gadā nomiris vecais barons, no Vīnes Jūrmalā ieradies viņa dēls Georgs fon Firkss. Ekstravagants un neparastas slavas apvīts mantinieks. Kopā ar sievu – cirka mākslinieci un diviem sulaiņiem. Šī kompānija apkārtējiem iedzīvotājiem radījusi pamatīgu šoku. Radi centušies atpirkties no tāda kauna un Georga, taču nesekmīgi.

Kauns ilga vien pus gadu. Jaunais muižnieks smagi sasirdzis un miris. Nākamais īpašnieks Ernests Johans fon Firkss turpinājis muižā nedzīvošanas tradīciju. Viņa vadībā gan tikusi uzcelta jaunā ēka, tomēr savaldzināt dzimtas pārstāvjus tā, lai tie  Jūrmalā uzkavētos ilgāku laiku, lepnā būve nav spējusi.

Nākamais vēstures posms  – sena dziesma laikmetu griežos, līdzīgās skaņās

1920. gadā Latvijā sākas muižu reformas. Tiek sadalīta muižu zeme un Majoru muižas komplekss nonāk valsts īpašumā. Uz dažiem gadiem šeit izveido Valsts ierēdniecības sanatoriju. Darbības sākums cerīgs. Ierēdņi vasaras mēnešos labprāt brauc uz šejieni atpūsties un kopt savu veselību.

Tomēr sezonai beidzoties, pazūd arī ierēdņu aktivitāte un vēlme ārstēties Jūrmalā. Tiek pieņemts lēmums ēku pielāgot citiem – daudz cēlākiem mērķiem. Rūpēm par bāreņiem.

1924. gada februārī muižas ēka durvis ver pirmajiem Rīgas Zīdaiņu nama mazuļiem. Majoru muižā kopā ar bērniņiem atgriežas dzīvesprieks, tiek atklāts un iesvētīts bērnu nams.

Turpmāk šeit noris grūts, bet svētīgs darbs ar bāreņiem. Pirmajos desmit gados Bērnu namā tika kopti un audzināti gandrīz tūkstotis bērnu vecumā no viena līdz sešiem gadiem. Tas turpinājās līdz pat 2006. gada decembrim.

Jaunas vēsmas valsts pārvaldē. Ierēdņi attopas, ka pēckara  tradīciju garā tapušajiem bērnu namiem brīvajā Latvijā laiks pazust no valsts sistēmas – karš sen beidzies un rūpēm par bāreņiem jāizskatās pilnīgi citā – mūsdienu prasībām atbilstošā gaismā. Bērnu namu struktūra tiek izmainīta.

2007. gadā pieņemts lēmums Bērnu sociālās aprūpes centra Rīga filiāli, kā tolaik sauca šo iestādi, reorganizēt, tas ir, slēgt. Neraugoties uz to, ka lielām grūtībām pavisam nesen izremontētas un labiekārtotas daļa muižas telpu, sapirkti materiāli pārējo ēku remontam – ēku aiznaglo, būvmateriālus aizved Rīgas virzienā. Muiža paliek bez jauna jumta. Telpas bez bērniem un dzīvesprieka.

Viss apklust un ir nekustīgi mēms.

2009. gadā valsts nodod Majoru muižas kompleksu Jūrmalas pilsētas pašvaldībai.

2010. gada sākums. “Majoru muiža Jūrmalā beidzot tiks iekonservēta. Sliktas apsaimniekošanas un apsardzes dēļ, muiža ir nolaista un izdemolēta. Patlaban pašvaldībā līdz aprīļa vidum rīko ideju konkursu, lai muižu atjaunotu un tur ievāktos kādas sabiedriskas organizācijas. Taču iedzīvotāji pārliecināti, ka valstij jāuzņemas atbildība par muižas stāvokli “, vēsta masu mediji.

Sabiedriskajā telpā izskan  valsts viedoklis.

“Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Rīgas reģiona nodaļas vadītājs Jānis Asaris norāda, ka šādiem objektiem būtiskākais ir tieši saimnieka rūpes un atzīst, ka valsts finansējums šādu vietu uzturēšanā ir krietni zemāks kā citur Eiropā. Tāpat pašvaldībām jāizrāda lielāka iniciatīva un vēlme apsaimniekot arhitektūras pieminekļus, kas atrodas to teritorijā.”

2011. gada marts

Jūrmalas pilsētas dome izsludina konkursu „Majoru muiža” ar mērķi rast Jūrmalas pilsētas iedzīvotāju un viesu interesēm atbilstošāko Majoru muižas kompleksa izmantošanas veidu. Konkursa potenciālajiem dalībniekiem tiek dota  iespēja iepazīties ar Majoru muižas pašreizējo situāciju.

Konkursā „Majoru muiža” var piedalīties ikviens Jūrmalas un Latvijas iedzīvotājs, kuram ir viedoklis par Majoru muižas kompleksa vispiemērotāko pielietojumu pašvaldības funkciju nodrošināšanai, kas ietver rūpes par iedzīvotāju izglītību, kultūru, tradicionālo kultūras vērtību saglabāšanu vai tautas jaunrades attīstību.

Jautājumi, kurus apmeklētāji uzdod gan domes priekšsēdētāja vietniekam ekonomikas un attīstības jautājumos Mārim Dzenītim, gan būvvaldes pārstāvei Anitai Naudišai un citiem domes Majoru muižas jautājuma darba grupas locekļiem, liecina, ka ļoti daudziem ir ne tikai konkrētas idejas, bet jau tiek strādāts pie tāda kā nākotnes biznesa plāna.

„Ja godīgi, tad nebiju pat gaidījis tik dziļu interesi par šo jautājumu un tas patīkami pārsteidza. Katrā ziņā esmu priecīgs, ka daudzi jūrmalnieki beidzot ir pārvarējuši to milzīgo neticības sienu, kāda gadu laikā ir radusies starp pašvaldību un iedzīvotājiem, un ir gatavi personīgi iesaistīties Jūrmalas nākotnei svarīgu jautājumu risināšanā,” pēc Majoru muižas apmeklējuma atzina M. Dzenītis.

Konkursam iesniegtos priekšlikumus vērtēja Jūrmalas pilsētas domes Majoru muižas kompleksa darba grupa. Rezultāti tika paziņoti un uzvarētāji apbalvoti 2011. gada 14. maijā Jūrmalas vasaras kūrorta sezonas atklāšanas pasākumā. Balvu fonda kopējais apjoms – 500 latu.

2013. gada janvāris. Nepaiet ne divi gadi, kad Jūrmalas pilsētas domes priekšsēdētājs G. Truksnis paraksta Lēmumu Nr. 6 “ Par Majoru muižas kompleksa attīstību”.

Attīstības koncepcija izvērsta un veselas vienas A4 formāta lappuses. Tā īsi un lakoniski paredz, kas un kur tiks ierīkots.

Majoru muižas ēkā. Dzimtsarakstu nodaļa un palīgtelpas. Laulību ceremoniju zāle. Kultūrvides centrs. Kultūrvēsturiskā mantojuma muzejs. Kultūras un dabas mantojuma vērtību ekspozīcija. Konferenču zāle.

Administrācijas ēkā. Bērnu izglītības un jauniešu centrs. Dzimtsarakstu nodaļas arhīvs. Telpa sabiedriskā labuma darbības nodrošināšanai.

Dārznieka mājiņa. Kafejnīca.

Ēka pie J. Pliekšāna ielas. Jūrmalas pilsētas Pašvaldības policijas iecirkņa inspektora pieņemšanas un darba telpas, policijas mobilās vienības atbalsta punkts. Mākslinieciskās jaunrades nams – darbnīcas.

Pagraba ēka. Māla ceplis/darbnīca bērnu izglītības un jauniešu interešu centram.

Teritorijas trīs dārza mājiņas un šķūni – nojaukt.

Teritorijas sadalījums. Ap Muižas ēku – publisks parks ar strūklakām un slēgtu āra terasi laulību ceremonijām, soliņiem lapenēm. Ormaņu un J. Pliekšāna ielas stūris – aktīvās atpūtas zona bērnu spēļu laukumiem un basketbola groziem.

Nodrošināt Majoru muižas kompleksa attīstības koncepcijas ieviešanu G. Truksnis uztic Jūrmalas pilsētas domes Ekonomikas un attīstības nodaļai.

Par visu ir padomāts. Tikai par pašu svarīgāko – reālu finansējumu – nē. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka tā paša gada augustā, žurnālistu izjautāti par Majoru muižas attīstības plāniem, domes darbinieki tā lāga par šo konceptu, izrādās, nav neko sapratuši.

“Jūrmalas domes Kultūras komitejas vadītāja Gunta Liepiņa apliecina, ka šāds Majoru muižas attīstības plāns tiešām izstrādāts bijušā domes deputāta Ilmāra Ančāna vadībā. Viņa to nosauc par diezgan nejēdzīgu, tāpēc līdzekļi, kas bija paredzēti tā īstenošanai, – 40 000 latu – «tika iesaldēti». «Faktiski pie tā visa jāķeras no jauna, lai šo vietu varētu pienācīgi saglabāt,» teic G. Liepiņa, gan atzīstot, ka tuvākajā laikā nav plānots izskatīt šo jautājumu. “ vēsta publikācija nra.lv .

Pagalam skumja stāsta noslēdzošā daļa

2014. gads . Pamazām tiek pastumti malā un beigu beigās likvidēta pilsētas sabiedrības aktīvistu veidota padome. Parādās iedvesmojoša deputāte ar stāstiem cilvēku mierināšanai par to, ka domes rīcībā it kā esot lieli līdzekļi – 8 miljoni Majoru muižas rekonstrukcijas darbiem. Nokušinājusi satrauktos pilsoņu prātus, deputāte izgaist kā nebijusi. Izgaist arī ilūzija par glēbējiem miljoniem. Tie nekur nav atrodami.

Un atkal nekustīgs, tukšs un kluss ir kompleksā.

Šķietami nekustīgs. Jo sabrukšanas process ilgu laiku var būt grūti pamanāms kā no ār – , tā iekšpuses . Tomēr šī brukšana ir ceļš pretim iznīcībai. Nepielūdzams vienvirziena ceļš.

Nobeigumā par labajiem gariņiem

Labā ziņa – tie tiešām ir. Es vienu tādu satiku. Biedrības “ Majoru muiža” aktīvisti un vadītāju Anitu Ragovskas kundzi. Kopā izstaigājām muižas kompleksu. To viņa darot regulāri, lai redzētu, vai nav kas atlauzts, saplēsts, sasists tā, ka pēcāk var nākties tikai noplātīt rokas uguns vai citas nelaimes priekšā. Tā jau šeit ne reizi vien esot gadījies.

Anitas kundze tad steigšus ziņo pašvaldības policijai, meklē palīdzību bojājumu novēršanai.

Apskatot kompleksa namiņus, pamanām, ka viens no tiem izskatās tīri vai apdzīvots. Pie logiem aizkariņi, durvju priekšā svaigi izlietas sadzīves ūdeņu un ēdienu atliekas. Pieklauvējam, paraustām aizkrampētas durvis. Nekā. Klusums.

Kad esam aizstaigājušas līdz liepu alejai un runājamies par kādreizējo lepno metāla vārtu likteni, redzam, ka no dārznieku namiņa tomēr iznāk tās brīvprātīgie iedzīvotāji – divi puiši un meitene. Cerībā, ka nav neviena pamanīti, tie steigšus pamet Muižas teritoriju un nozūd nezināmā virzienā.

– Cerams, ka nenodedzinās! Tūlīt ziņošu policijas inspektoram, lai nāk skatīties, kas te notiek, norūpējusies A. Ragovskas kundze.

– Dzīvība paliek dzīvība, nodomāju pie sevis. Re, ka tomēr neatkāpjas no muižas ēkām. Varbūt tā  ir zīme par niecīgu cerību saglābt šķietami nesaglābjamo?

Turpmāk mēģināsim izsekot –

  1. kādu iemeslu dēļ Jūrmalas pilsētas domes Ekonomikas un attīstības nodaļa nepilda domes priekšsēdētāja 2013. gada 24. janvāra Lēmumu Nr. 6,
  2. kur sakņojas mīts par astoņiem miljoniem Majoru muižas glābšanai,
  3. kā jārīkojas jūrmalniekiem, lai valsts novēlējums – turpmāk izmantot Majoru muižas kompleksu tikai un vienīgi kā sabiedriska rakstura ēku iedzīvotāju un pilsētas viesu labā – nestu muižai slavu un spozmi, ne postu un iznīcību.

Lauma Kalpone, Jūrmalas pilsētas aktīviste

Atbildēt