Šaha cīņas Ķemeros

1937. gada jūnijā Rīgas jūrmalā, Ķemeros, ieradās viss šaha pasaules zieds: jaunajā greznajā viesnīcā tika atklāts šaha turnīrs. Slavenu vārdu bija daudz, bet sabiedrības uzmanības centrā atradās Aleksandrs Aļohins – ceturtais pasaules čempions, pieveicis neuzvaramo Hosē Raulu Kapablanku.

Aļohins pirms tam jau bija apmeklējis Latviju: 1920. gadā viņš caur Rīgu devās emigrācijā no boļševiku Krievijas. Toreiz tas bija īss apmeklējums. Bet šoreiz viņš ieradās Jūrmalā gandrīz uz mēnesi.

Ceturtais čempions

Aļohins ir dzimis Maskavā 1892. gadā muižnieku ģimenē. Tēvs – koledžas asesors, māte – liela fabrikanta, “Trīskalnu manufaktūras” īpašnieka, meita. Pirmos šaha gājienus zēnam iemācīja māte, kad viņam bija 7 gadi. Bērnībā mazais Aleksandrs smagi saslima ar meningītu. Viņš izveseļojās, bet tēvs stingri jo stingri aizliedza sēdēt pie šaha galdiņa. Dēls paklausīja, bet sāka spēlēt slepus no pieaugušajiem, sarakstē ar valsts spēcīgākajiem šahistiem.

„Augsti godājamais Aļohina kungs!” – tā viņam rakstīja kņazs Vladimirs Šahovskis, nenojauzdams, ka sazinās ar četrpadsmitgadīgu pusaudzi.

Pasaules vadošo šahistu rindās Aļohins nokļuva pirms Pirmā Pasaules kara, ieņemot trešo vietu starptautiskajā turnīrā Pēterburgā.

Revolūcijas un Pilsoņu kara laikā ne vienu reizi vien viņa dzīvība karājās mata galā: viņu kā Deņikina aģentu gatavojās nošaut Maskavā, arī Odesā. Aģents viņš nebija, bet pret jauno varu simpātijas nejuta. Tiesa, 1920. gadā viņš piedalījās lielā turnīrā un kļuva par KPFSR pirmo čempionu šahā. Bet drīz pēc tam kopā ar sievu, šveiciešu žurnālisti, pameta valsti.

Viņš apmetas Parīzē, un 1925. gadā iegūst Francijas pilsonību. Šahs kļūst par viņa profesiju. 1927. gadā Buenosairesā Aļohins spēlē vienu no svarīgākajām spēlēm savā mūžā – ar kubieti Kapablanku. Uz spēles – pasaules čempiona tituls, un Aļohins ir tā pretendents. Sīvā cīņā krievu šahistam izdodas iegūt uzvaru, un viņš kļūst par ceturto pasaules čempionu šahā.

“Uz Krieviju? Nekad!”

Uz Ķemeriem Aļohins atbrauca kā eksčempions. 1935. gadā čempiona titulu viņš atdeva spēcīgajam holandietim Maksam Eivem, bet jau pēc diviem gadiem, 1937. gada oktobrī, neilgi pēc Ķemeru turnīra, viņš atkal iegūst čempiona nosaukumu. Bet pagaidām ir 1937. gada jūnijs….

Lapoju senu avīžu sējumus. Nav neviena numura, kur nebūtu atspoguļota turnīra gaita. Fotogrāfijās pie jaunās viesnīcas “Ķemeri” ēkas redzami to 13 valstu karogi, kuras pārstāv turnīra dalībnieki: ASV, Francija, Čehoslovākija, Igaunija, Lietuva, Latvija… Mūsu valsti pārstāvēja Vladimirs Petrovs, kurš sensacionālā veidā izcīnīja pirmo vietu. Īpaši draudzīgas attiecības viņam izveidojās ar Aļohinu, kurš bija Petrova elks jau kopš bērnības. Viņus satuvināja arī krievu valoda, kaut gan abi prata svešvalodas. Aļohins brīvi runāja sešās valodās.

Petrova sieva Gaļina Mihailovna savās atmiņās par Aļohinu stāsta: “Kopā ar Aleksandru Aļohinu es mulsu un kautrējos, jutos kā maza meitenīte. Garš, slaids, gaišmatains… No Petrova uzzināju, ka 1925. gadā Parīzē, kad Aļohins uzstādīja rekordu, viņš spēlējis uz labu laimi uz 28 šaha galdiņiem, gandrīz vai prātā sajucis, bet kopš tā brīža uz visu dzīvi kļuvis par mana vīra elku. Kad es pārmetu Vladimiram pārlieku biežu “glāzītes cilāšanu”, viņš man atteica, ka visskaistākās partijas Aļohinam esot izdevušās, kad viņš bijis “grādos”.

Uz manu jautājumu, vai Aļohins vēlas atgriezties Krievijā, viņš atbildēja: “Nekad!” No Padomju Krievijas viņa atmiņā bija palicis tikai bads, nabadzība, sabrukums… Uz manu jautājumu, vai viņam tur palikuši tuvinieki, viņš atbildēja: “Nē.” Tagad es saprotu, kāpēc viņš sameloja. Viņam bija brālis Aleksejs un māsa Varvara, kuri oficiāli atteicās no Aleksandra…”

Kafija ar bandinieku

Latvijas šahists Petrovs bija viens no tiem nedaudzajiem turnīra dalībniekiem, pret kuriem Aļohins izturējās ar simpātijām. Lūk, ko raksta Petrova dzīvesbiedre:

“Pirms spēles ar Petrovu Aļohins noķēra mirkli, kad blakus turnīra tabulai atradās Flors un Reševskis. Viņš paņēma rokā krītu un nesatricināmā mierā sev un Petrovam pierakstīja katram pusi. Flors un Reševskis satraucās ne pa jokam: iepriekš sarunāts rezultāts nepiedien karaliskās spēles bruņiniekiem! Bet Aļohins vēl pielēja eļļu ugunij – nodzēsa pusi, ierakstīja sev nulli, bet Petrovam – vieninieku…”

Aculiecinieki stāsta par Aļohina fenomenālo atmiņu, bet, kā jau daudzi citi dižie prāti, viņš bija izklaidīgs. Šajā pašā Ķemeru turnīrā viņš bieži devās spēlēt bridžu. Reiz pēc vairāku stundu šādiem ārpusšaha treniņiem viņš pēkšņi pretinieku klātbūtnē saķēra ar rokām galvu un izmisis teica: “Es taču ieslēdzu viesnīcas numurā sievu un aizmirsu.”

Citā reizē partijā ar baltajiem, turpat Ķemeros, spēlējot ar Lietuvas meistaru Vladu Mikenu, Aļohins pieļāva kļūdu un palūdza oficiantei atnest kafiju. Kad kafiju atnesa, viņš negaidīti sāka to maisīt ar… šaha bandinieku.

Aļohins bija liels kaķumīlis. Viņa siāmas kaķis Čess (tulkojot no angļu valodas – “šahs”) pastāvīgi piedalījās sacensībās kā talismans. Pirmajā mačā ar Eivi kaķis apostīja šaha dēlīti pirms katras partijas…

Spēle ar fašistiem

Pēdējais šahista dzīves posms ir dramatisks. Pēc fašistu uzbrukuma Francijai viņš kā brīvprātīgais iestājās armijā. Bet pēc kāda laika okupētajā Parīzē negaidīti iznāca viņa raksts “Ebreju un āriešu šahs”, kurā bija tādas “pērles” kā “āriešu uzbrukuma ideja”, “āriešu kaujas gars”.

1945. gadā Aļohins apgalvoja, ka raksts ticis viltots: “pērles” ierakstījis redaktors – austriešu šahists, nacists un antisemīts, neinformējot autoru. Iespējams. Tomēr tas, ka meistars ir piedalījies šaha turnīros nacistu okupētajā Francijā, Minhenē un citās vietās, spēlējis ar fašistiem, ir fakts. Pats čempions paskaidroja, ka domājis par to, kā nopelnīt maizes kumosam un baidījies par savas sievas likteni: Greisa Vishara bija ebrejiete.

1945. gadā Aļohinam bija jāpiedalās lielos turnīros, tajā skaitā Londonā, bet drīz vien organizatori atsauca uzaicinājumu, sarīkojot viņam boikotu…

Neuzvarētais  

Izcilais šahists nomira nelielā Portugāles pilsētiņā, uz kurieni pārcēlās drīz pēc kara, 1946. gadā. Viņam bija tikai 53 gadi. Dienu pirms viņa nāves kļuva zināms, ka 1948. gadā notiks viņa sacensības ar Mihailu Botviņņiku par šaha kroni. Aļohinam būtu jācīnās par savu titulu.

Pasaules čempionu atrada krēslā pie galdiņa, uz kura bija saliktas šaha figūras sākuma pozīcijā. Vispirms šahistu apglabāja Portugālē, bet 1955. gadā pārapbedīja Parīzē. Marmora bareljefu pie viņa kapa veidoja skulptors un šahists Ābrams Baracs. Uzraksts uz kapakmens vēsta: “Krievijas un Francijas šaha ģēnijam”. Blakus kapam – kaķa figūriņa. Tas pats talismans, kas ne vienu reizi vien palīdzēja meistaram.

Aļohins aizgāja, tā arī neuzvarēts. Vienīgais šahists, kurš palika čempions līdz mūža beigām…

Antons Aņikins

Atbildēt