Švāns strādā pa naktīm

Ar Sociālās integrācijas valsts aģentūras Jūrmalas koledžas pasākumu tehnisko režisoru Eduardu Švānu tiekamies viņa darba kabinetā un, malkojot tēju, klausos viņa stāstītajā.

Tu esi Jūrmalas iedzimtais?

Jā, tepat augu, pa Asariem un Mellužiem dzīvojos. Bija pat tāds brīdis, kad mūsu ģimene mita Slokā, gāju bērnudārzā “Saulīte“ Lielupē un mācījos Pumpuros. Dzīvoju šeit, līdz pienāca brīdis, kad aizgāju krievos. Tas bija astoņdesmit devītajā, tāds kā pēdējais mohikānis biju, kurš nodienēja divus gadus.

Kad atgriezos mājās, kādu laiku vēl tepat pabiju, šo to pastrādāju, bet tad aizvācos uz Rīgu, tur nodzīvoju līdz tam leģendārajam brīdim, kad sākās dižķibele, tad gan atgriezos Jūrmalā.

Kas Tevi pamudināja kļūt par dīdžeju?

Vispār jau tas sākās piecpadsmit sešpadsmit gadu vecumā. Tas bija tas laiks, kad uzskati, ka esi jau liels un drīz varēsi pirkt cigaretes. Tad sāku apjēgt, ka pats kaut ko varētu darīt. Godīgi runājot, līdz vidusskolai dejošana kā tāda ne visai pavilka. Iedomājies savas dzimtās klasītes vakaru, kur soli sastumti pie vienas sienas, izbrīvēts placis, vienā stūrī nostājas meitenes, otrā zēni, tad visi soļo, imitējot deju. Es pat atceros, kā divas trīs meitenes velk aiz drēbēm un matiem – nāc dejot! Nē, nē, negribu, atšujieties!

Bet mūzikā tajā vecumā es jau biju iekšā, sākot ar rādžiņu, ko vecaistēvs no rīta ieslēdz, uz virtuvi iedams, vai to, kas mātesbrālim lentās ierakstīts. Dažiem šķitīs, kā tā jau nu nav nekāda mūzika, bet mūzika ir visur, kur mēs to sadzirdam!

Manai mammai bija tāds labs paziņa, kas kopēja ierakstus, tāds Jūrmalas Lapinskis, sauca viņu Ojārs Nestlers. Pateicoties viņam, man vienmēr bija  četrdesmit piecu minūšu vācu vai japāņu kasetēs iekopēti ieraksti. Ieraksti pie manis nonāca trīs četrus mēnešus ātrāk, nekā tā mūzika izskanēja radio Arvīda Mūrnieka raidījumā “Būsim pazīstami”. Klausoties radio, zināju jau tās dziesmas, un tas tikai apstiprināja, ka eju pareizajā virzienā.

Tā pa īstam tas sākās, skraidot uz pasākumiem, un labvēlīgi sakrita ar to laiku, kad 1985. gadā Asaru kultūras namā sāka darboties diskotēka “Fokuss” ar kultūras nama direktores atbalstu.

Mums kā vietējiem bija brīnišķīga iespēja palīdzēt sakopt kultūras namu un tikt uz diseni par brīvu. Tas brīvprātīgais darbs ļoti saliedē cilvēkus – tu skraidi, tīri, nes mēbeles un tajā pašā laikā iepazīsties ar mūziķiem, skaņotājiem, ar direktori jau esi uz “tu”, beigu beigās arī daudz ko iemācies.

Tā nu, bonierējot grīdas un piepalīdzot kluba aizskatuves dzīvē, maz pamazām  sāku apstrādāt no lielajiem puišiem disenēs dzirdētos, izmetot totālas rupjības un sekojot principam ”labs komentārs, laba dziesma”. Šo to pamēģināju pateikt mikrofonā, kas arī bieži man sanāca smieklīgi. Beigu beigās sāku spēlēt “Fokusa” sastāvā. Tad “Fokuss” un Asaru kultūras nams izcīnīja tiesības rīkot pirmo nakts diskotēku, bet skolā bija kursi sadarbībā ar Jūrmalas estrādes apvienību, kas atbildēja par muzikālo repertuāru visos Jūrmalas bāros un restorānos. Kursos bija interesanti lektori, iepazināmies ar sirmiem kungiem, kuri ar lentām un kasetēm apstrādāja publiku restorānos.

Pēc tā visa skolā diseni uztaisīt bija tīrais sīkums, kaut gan pēc tam saproti, ka nav vis sīkums! Tu esi devītajā klasē, pie tevis pieslāj kāds no vienpadsmitās, saka: “Ei, davai!

Nu bet ierakstus arī vajadzēja meklēt, atceros, ”Boney M” skaņuplate komisijas veikalā maksāja septiņdesmit rubļu, bet manu vecāku algas vidēji bija simt divdesmit mēnesī. Atskaņotājs arī tāds, kāds nu bija. Tagad saprotu, ka nedrīkstēja plates likt uz tiem krievu atskaņotājiem, bet toreiz jau tā tieksme pēc skaistā bija tik liela, ka par tādiem sīkumiem nedomāju.

Pēc armijas nolēmu, ka pie tā visa vairs nekad neatgriezīšos…

Kā sākās Tava sadarbība ar radio un televīziju?

Skolas laikā man bija klasesbiedrene un kaimiņiene Diāna, pie kuras bieži ciemojos, un viņas mamma strādāja radio. Viņu mājās viesojās dažādi tolaiku  radiostāri. Vienā tādā reizē, kad arī es tur biju, viens no viņiem saka, ka man esot tāda radio balss. Nebiju par to nekad domājis, vienmēr uzskatīju, ka izskatos vecāks, nekā esmu patiesībā, bet tad sapratu, ka es izklausos vecāks!

Bet viss sākās ar televīziju, jo paralēli disenēm un pulciņiem bija arī citas aktivitātes. Televīzijā bija jauniešu programma ”Apvārsnis”, kur devās audzēkņi no visām skolām, tajā skaitā arī no mūsējās. Līdz ar to arī es tur nokļuvu.

Vēlāk, pēc armijas, spēlējot disenes un strādājot maizes darbu, iepazinos ar Mārtiņu Burkovski, kurš tajā laikā strādāja pie jaunā projekta NTV5. No viņa uzzināju, ka tur darbiniekus meklē, rīko konkursu, lai es arī atbraucot.

Atceros, tajā dienā, kad vajadzēja doties uz konkursu, biju galīgi sanīcis pēc disenēm, jutos slikti, bet Mārtiņš mani dabūja uz kājām un mēs aizbraucām.

Tur es iepazinos ar Pēteri Krilovu, Vinetu Vilisteri, Kristu Vāveri, Baibu Strautmani un vēl veselu lērumu jauku cilvēku. Visi bija savākti vienkopus, dažiem bija jau kaut kāda pieredze, citiem nebija, neviens tā īsti nezināja, ko darīs, kuri būs diktori, kuri veidos sižetus un kuri raidījumus. Beigu beigās viss izkristalizējās un nostājās savās vietās – lūk, Švāns un Liepiņa lasīs ziņas!

Televīzijā pavadīju krietnu laiku, un tas neaprobežojās tikai ar ziņu lasīšanu. Biju tur gan šoferis, gan filmēšanu apguvu, pat montēt iemācījos, biju cilvēks orķestris! Reizēm bija tā, ka paņemu  kameru, iesēžos televīzijas auto, aizbraucu, kad atgriežos, ieeju montāžas telpā, pēc tam pats arī piesaku savus sižetus!

Pēc NTV5 vairs nemeklēju vietu televīzijā, un tad jau arī parādījās tā radio iespēja. Nokļuvu avārijā un gulēju traumās, roka kārtīgi ģipsī, garlaicīgi, cik tad ilgi nīksi tajā slimnīcā! Sadomāju aizstaigāt uz kaimiņos esošo SWH pie Ērika  Loka ciemos. Tā arī piestaigāju tur, sapazinos ar citiem radio ļaudīm, un te kādā jaukā dienā Zigis (Zigmārs Liepiņš) man saka: “Pietiek tev te deldēt tos tepiķus, nāc strādāt!” Tā nokļuvu SWH komandā, pirmās audio reklāmas ieraksts, pirmais ēters vēl Jāņa Šipkēvica vadībā. Tolaik jaunos atnācējus laida nakts ēterā, bet tur bija tādas telefona aktivitātes, kādas tagad tviterī nesastapt! Protams, sākās intensīvas spēles klubos, jo SWH gadījumā bija skaidrs, ka piektdienu, sestdienu naktis dīdžejiem jāspēlē klubos, popularizējot radio, savu ētera laiku un galu gala arī konkrētās izklaižu vietas. Toreiz ēterā teici, ka būsi tur un tur, nevis kā tagad, kad daudziem komercstaciju moderatoriem aizliedz informēt par uzstāšanos. Tā bija tajos SWH laikos, kad tie beidzās, atkal televīzija, ziņas, azarta spēle “Prāta banka” un, protams, nebeidzamās spēles klubos.

Pēdējā darbavieta ēterā tev bija “Rīga Radio”? 

Tas bija foršākais no visiem rādžiņiem, bet ne pēdējais. Bija tas “Energy FM”, it kā franšīzes produkts, bet ej nu sazini, kā bija patiesībā! Spriežot pēc darba stila un komunikācijām starp vadību un darbiniekiem, bija tāda pārliecība, ka frekvence paņemta, lai pēc laika izdevīgi pārdotu, bet mūsu komanda, reālie darba darītāji, pusgada laikā uzgriezām labu reitingu.

Tagad esi no tā visa prom.

Redzi, tas ir ļoti smags darbs… Tevi vēro tas skatītājs/klausītājs un dzeltenā prese. Tas viss ir tik smagi pie tiem ienākumiem un visām psihoterapeitu un citu speciālistu izmaksām… Mēs jau te visi no radio un TV esam ar stipri sačakarētām galvām.

Jā, un tagad esmu no tā visa prom, nolēmu pastrādāt aizkadrā. Pagaidām man patīk tas, ko es daru.

Kā nokļuvi SIVA Koledžā?

Gribēju pastāvīgu darbu ar prognozējamiem ienākumiem un diezgan intensīvi to meklēju, man nebija bail no izaicinājumiem, labi zinu, ka varu daudz jauna apgūt. Galu galā mani meklējumi deva rezultātus, un tā nu strādāju Sociālās integrācijas valsts aģentūrā par pasākumu tehnisko režisoru, turklāt varu palīdzēt gan ar idejām, gan būt arī pasākuma vadītājs pilnīgi bez jebkādiem priekšā rakstītiem scenārijiem. Šeit ir cilvēki, kuri iziet rehabilitāciju, šeit ir koledžas jaunieši, kuri dzīvo kojās, tikko tas ir nepieciešams, es viņu izklaidei sagādāju māksliniekus, uzrīkoju kinoseansu vai kārtīgu balli. Šeit ir divas zāles un pilns ar labu tehniku, šeit ir vokālie pulciņi, es SIVA studentiem vadu dīdžeju pulciņu un deju vakarus senioriem.

Jūrmalā kādā izklaides vietā uzspēlē kā dīdžejs?

Nē, nav jau kur un kam spēlēt. Visi, kuri vēlas izklaidēties, iekāpj mikriņā un pēc pusstundas jau ir Rīgā ar visiem tās vilinājumiem.

Dīdžeja darbs galvenokārt ir naktīs. Ko saka ģimene?

Nu ko gan var teikt? (smejas) Tās piektdienas un sestdienas naktis ir tās galvenās, būtu labi vēl ceturtdienas. To naudu jau vajag. Citu neko vietā neviens nepiedāvās. Pat gadījumos, ja atnāk apmeklētāji, kuri labāk jau nu nebūtu nākuši, tad vismaz varu dziedēt dvēseli pie darbiniekiem, kuri ir normāli un jauki cilvēki. Klubos jau arī iet kā pa viļņiem, trīsdesmitais datums, naudas nav, arī cilvēku maz, desmitais datums, nauda ir, jautrība sit augstu vilni! Bet tu jau esi dīdžejs, tu netusē, tev tas ir darbs.

Kādu Tu redzi Jūrmalu?

Pēc maniem priekšstatiem, tā ir tāda, kādai tai jābūt. Es varu bez problēmām nokļūt pludmalē ar bērnu ratiņiem, nav jābrien pa smiltīm, bet aizripināmies pa dēļu celiņu. Tas taču ir brīnišķīgi, baltas smiltis pludmalē, par kurām nav jāmaksā, līcis, kur plunčāties, man ar to pietiek! Nu, tas centrs, kur visi brauc, nu tas ir cits stāsts… Visi tie mīti par jaunajiem krieviem… Domāju, ka no Zolitūdes tur ir daudz reižu vairāk, kā to īsto no Krievijas. Gadās redzēt šādas tādas zvaigznes, bet viņi jau te ir pilnīgā kaifā, šortos, basām kājām, prom no tās liekās uzmanības, neviens viņiem te neuzmācas, viņi ir laimīgi!

Protams, Jūrmalā augsti zemes nodokļi, algas zemākas kā Rīgā, darba nav, tas viss tiesa, bet tomēr tas, ka varu braukt uz savu darbavietu ar riteni caur mežu, elpodams smaržīgu gaisu, smaidot, sveicinoties ar kaimiņiem, tā ir vērtība! Man patīk būt basām kājām, melniem nagiem! (smejas)

Spriest kaut ko lielā mērogā par mēriem, kuri ņem kukuļus, es netaisos, teikšu godīgi, no tā neko nesaprotu.

Ģirts Rozentāls

Atbildēt