Turpinām vētīt zaļzemnieku priekšvēlēšanu solījumus

Īpašs atbalsts būs pilsētas pašdarbības kolektīviem, veicinot pašdarbības kustību – vēstīts ZZS uzvaru guvušajā priekšvēlēšanu programmā 2013. gadā.

Stāsts par viscienījamāko pašdarbības kolektīvu – senioru deju kopu “Ābelīte”.

Kolektīva pirmsākumi meklējami 1958. gadā Valteru ugunsdzēsēju biedrībā Jūrmalā. Laikā, kad dejotāju mājvieta bija zvejnieku kolhozs “ Uzvara” (no 1967 – 1993. gadam), deju kopu sauc “ Jūras līcis”. “ĀBELĪTE” – šis nosaukums nāca reizē ar jauno mājvietu 1998. gadā – Majoru kultūras namu, kurā enerģiskie dejotāji – seniori atrodami vēl šodien.

Jūrmala pasniedz Gada balvas kultūrā 2016 – vēsta publikācija Jūrmalas domes mājaslapā 2017. gada 20.februārī.

59 balvu vidū arī “ Ābelītes” vadītājs – Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Horeogrāfijas nodaļas absolvents, “ Gada balva kultūrā 2013 Jūrmalā” nominācijas “ Par tradicionālās kultūras saglabāšanas un attīstības veicināšanu” ieguvējs – Andrejs Ušackis.

Nu pēc augstā apbalvojuma Andrejs dodas jau otro reizi.

“Balva par mūža ieguldījumu Jūrmalas kultūras dzīves veidošanā tika piešķirta senioru deju kolektīva “Ābelīte” vadītājam Andrejam Ušackim. Viņa vadītajos tautisko deju kolektīvos ir izaugušas daudzas paaudzes. A. Ušackis ir viens no izcilākajiem kolektīvu vadītājiem, par kuru var teikt –“Ar deju pa dzīvi”! – vēsta Jūrmalas domes kultūras dzīves zinātāji.
Skaists pasākums, skaistas bildes – visi kopā uz skatuves. Ieliekam ķeksīti – DARĪTS!

Atgriežamies ikdienā.

Viesojamies senioru deju kopas Ābelīte mēģinājumā un runājam ar tās vadītāju Andreju Ušacka kungu.

Nekā nevaru saklausīt prieku un gandarījumu viņa balsī, kad, jautāts par domes atbalstu kolektīva vadīšanā, pēc ilgas pauzes talantīgais horeogrāfs beidzot saņemas runāt.

– Ziniet, nemaz negribas ko stāstīt. Zinot visu “virtuvi” neko pat darīt negribas. Bet nav jau variantu. Jādara. Dome aizvien savos pasākumos aicina mūs palīgā – tad Lieldienās vajag uzdejot, tad Jomas ielas svētkos. Jūtamies vajadzīgi, kad top pasākumi pilsētā – nopūšas Andrejs un mēģina atsākt sarunu jau citā – tolerantā un optimistiskā tonī.

Andrejs Ušackis vada šo kolektīvu kopš 1995. gada. Pirms tam liels darbs bijis ieguldīts toreizējā zvejnieku kolhoza “Uzvara” deju kolektīvā “Jūras līcis” .

Kādā nejaukā dienā kolhoza kultūras nams tika slēgts, visi darbinieki atlaisti, pašdarbības kolektīvi likvidēti. 120 cilvēku vienā rāvienā palika bez iemīļotās nodarbes. Andreja kungs atceras, kā toreiz seniori dejotāji klīda pa visurieni, meklējot vietas mēģinājumiem. Rīgā pat līdz “Māmuļai” tika. No turienes izdzina. Kad Majoros kultūras namu vadīja Miķelsones kundze, senioriem vieta atradās šeit.

– Labi, ka tērpus attapāmies savākt līdzi. Tie tagad labi noder. Ja nebūtu to izdarījuši, nez vai kolektīvs būtu spējīgs pastāvēt. Nu dejojam to laiku tautas tērpos. Tiem jau muzejiska vērtība – vairāk kā 40 gadu. Katrs dejotājs sarga tērpu kā acuraugu. Bet kodēm grūti iebilst. Tās savu darbu padara un ir liels kauns, kad dāmu brunčos saulē caurspīd izgrauztie caurumi, kungi biksēs jūtas stipri saspīlēti. Neko darīt, lecam tik!

– Smeldzīgi gan tajos brīžos, kad jaunie dejotāji piesakās,- turpina skumjo stāstu ar smaidu uz lūpām nopelniem bagātais kolektīva vadītājs.

– Mēs ar lielu prieku sagaidām ikvienu, kurš prot lekt polku. Un tikai polku. Neko vairāk nevajag – visu pārējo iemācīsim. Saliekam kopā jauno dejotāju ar pieredzējušu un lieta ātri vien ir darīta – deja apgūta. Bet, kad parādu tērpus, kādos būs jādejo, daudzi nogroza galvu, pacilā izspīlētās bikses un caurumotos apģērba gabalus divos pirkstos, noliek atpakaļ un vairs pie mums nerādās.

– Uz skatuves gribas iziet sava novada tērpā – pareizā (ne salasītā), lepniem par savu pilsētu! Esam taču Seniori – latviešu dejas tradīcijas mantinieki un tālāk nesēji. Gribas padižoties ar savu novadu, piederību tam, deju, prasmēm. Bet nekā.

Katru gadu prasām, katru gadu mūs “pasūta”. Iedalīts ir tik, cik ir. Labi vēl, ka aldziņa vadītājam un koncertmeistaram. Par pārējo vairs nesapņojam, tikai turpinām sniegt pieprasījumus automātiski.

Piedalāmies senioru festivālā “Četri vēji” , kas katru reizi notiek citā pilsētā, lielajos Dziesmu un deju svētkos, teju vai visos pilsētas svētkos un citos godos. Cenšamies uzņemt draugu kolektīvus un aizbraukt ciemos pie viņiem. Neesam nekādi mājās sēdētāji.

Divdesmit divi dejotāji. Turamies kopā draudzīgi. Knapi turas kopā tērpi. Kad nu vienā brīdī tie izjuks un nebūs vairs neviena, kam dejot, domāju, ka kāds Jūrmalas domē atviegloti uzelpos – nav dejotāju, nav tērpu un budžeta problēmu, sarunai punktu pieliek Andrejs.

Visticamāk, ka 17. aprīlī Kurzemes zonas deju kolektīvu skatē Slampes kultūras pilī mūsu seniori joprojām vēdinās vecos vilnas brunčus un apspiestās bikses.

Tuvojas Latvijas simtgades koncerti. Cerēsim, nu ļoti stipri cerēsim, ka šajā reizē lepnums par savu pilsētu un novadu būs galvenais sabiedrotais uz skatuves mūsu lieliskajai senioru deju kopai “Ābelīte” un tās dzīvespriecīgajam vadītājam Andrejam Ušackim.

Atbildēt